Māris Zanders: Kad prezidenta neatkarība sāk atgādināt seno anekdoti par Nenotveramo Džo 2
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
8. jūlijā apritēja gads, kopš Valsts prezidenta pienākumus sāka pildīt Egils Levits. Ja mēģinām domāt precīzi, vispirms jāsecina, ka nekādi vispārinoši novērtējumi nav iespējami.
Kaut tā iemesla dēļ, ka atšķiras kritēriju atskaites sistēmas.
Tie, kuriem Levits negāja pie sirds, diez vai gada laikā būs mainījuši savu viedokli – šādas izmaiņas amatpersonu novērtējumā vispār reti gadās. Tā būtu viena sabiedrības daļa.
Ir atskaites sistēma “galvenais, lai nebūtu kauns” (variants “galvenais, lai nesastrādā lielas muļķības”). Tā būtu nākamā grupa, kura, vērtējot Levita pirmo gadu, var justies komfortabli.
Citus kritērijus politikai piemērojošajiem ar tādu pieticību droši vien nepietiek, viņi vēlas redzēt t. s. reālos darbus. Šo uzskatīsim par trešo grupu.
Toties, kad mēs nonākam pie vārdu savienojama “reāli darbi”, mēs nonākam arī pie kādas iekšējas pretrunas attieksmē pret prezidenta institūciju vispār.
No vienas puses, daudzi vēlas, lai par Valsts prezidentu kļūst ar pašmāju politekonomiskās elites grupām nesaistīts cilvēks, jo tas it kā dod pamatu cerēt uz prezidenta amatā iekļuvušā neatkarību un gatavību nostāties pret eliti.
No otras puses, jo vairāk cilvēks ir “no malas”, jo objektīvi mazāk viņa rīcībā ir neformālu instrumentu panākt savu.
Tādējādi šāda prezidenta neatkarība sāk atgādināt seno anekdoti par Nenotveramo Džo. – Kāpēc viņu tā sauc? – Tāpēc, ka viņu neviens nenotver. Un nenotver tāpēc, ka pat nemēģina to darīt. Jo nevienam viņš nav vajadzīgs…
Īsi sakot, pretruna ir starp vēlmi prezidenta postenī redzēt Balto tēvu un prasmīgu aizkulišu spēlētāju vienlaicīgi.
Levita gadījumā neatbilstībai (domāju, ka tāda šīs grupas vērtējumā Levitam pastāv) starp cerēto un sagaidīto ir sava specifika.
Jurists būdams, Levits labi apzinās prezidenta iespēju robežas, tādēļ ir centies formulēt t. s. konceptuālos jautājumus (solidaritāte, piederība, moderna valsts).
Manuprāt, tāda izvēle ir saprotama, tikai problēma ir tā, ka daudzi šādus jautājumus uztver skeptiski kā “vispārīgu runāšanu” un gaida no prezidenta (neatkarīgi no tā, kurš konkrētajā brīdī šo amatu ieņem) dūšīgu Saeimas un Ministru kabineta “nolikšanu pie vietas”.
Es saprotu arī šādu viedokli, jo alternatīvu varas centru – atklātu, nevis aizkulisēs! – nepieciešamība pastāv, tomēr nav pārliecības, ka prezidents tādu objektīvi var izveidot.
Ir arī ceturtā grupa, kas no Levita tieši gaidīja un gaida vērtību jautājumu aktualizēšanu. Pats zināmā mērā piederu pie šīs grupas, un subjektīvais iespaids ir saskaldīts.
No vienas puses, ir bijuši pareizi soļi, piemēram, priekšlikums par to, ka pašvaldību vēlēšanās var piedalīties ne tikai partijas, bet arī vēlētāju apvienības (parlaments gan šo priekšlikumu noraidīja).
No otras puses, jurists Levits, manuprāt, cenšas savas idejas pārāk formalizēt – piemēram, latviešu valodas situācijai diez vai ko dos īpašas Valsts valodas dienas noteikšana ik gadu 15. oktobrī, nemaz nerunājot par dīvaino ideju rīkot īpašu Demokrātijas nedēļu.
Ja tā drīkst teikt, no trešās puses, nav īsti Levita vaina, ja viņa saturiski pareizā ideja, piemēram, par lielāku valsts finansējumu partijām Latvijas realitātē izvēršas par to, par ko nu tā ir izvērsusies.
Noslēgumā formulējot kaut ko novēlējumam līdzīgu, man šķiet, ka prezidents Levits pamatoti sevi redz konceptuālo jautājumu aktualizētāja lomā, tomēr viņam derētu pamēģināt mazināt jurista domāšanas veida ietekmi šajā procesā.
Piemēram, lokālās identitātes stiprināšana ir ļoti interesanta tēma, bet es neesmu pārliecināts, ka ir nepieciešams īpašs latviešu vēsturisko zemju likumprojekts; labāk būtu, ja Levits savu ietekmi izmantotu, atbalstot konkrētas lokālās iniciatīvas – lībiešu, latgaliešu vai kurzemnieku, malēniešu vai suitu.
Ņemot vērā pandēmijas kontekstu, nav slikti arī tas, ka Levits, šķiet, nesliecas uz teatrālām izdarībām un nemeklē lētu popularitāti, teiksim, pilnā aizsargekipējumā ar svarīgu sejas izteiksmi apmeklējot NMPD nodaļas vai ģimenes ārstu prakses.
