Māris Zanders: Kā esam nodzīvojušies līdz līmenim, ka pēc vēlēšanām gatavojamies nemieriem? 0
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pieļauju, ka starp tiem, kuri seko prezidenta vēlēšanām ASV, neatkarīgi no viņu simpātijām un antipātijām, plaši izplatīts varētu būt retorisks jautājums, kā vienā valstī sabiedrība var, kā saka, nodzīvoties līdz līmenim, kad iespējamu nemieru priekšnojautās veikali nosedz skatlogus ar aizsargplāksnēm?
Pārformulējot aptauju valodā, kā tas var būt, ka viens no pieciem vēlētājiem, šajā gadījumā amerikāņu, atzīst, ka tad, ja oponentu uzvara šķitīs negodīga, ir pieļaujama vardarbīga pretošanās (“Voter Study Group” aptauja)?
Vispirms jānorāda, ka mani personīgi ekspertu daudz piesauktā ASV sabiedrības “nepieredzētā polarizēšanās”, “iepriekš nepiedzīvotā sašķeltība” utt. neliekas kaut kas neparasts un bīstams.
Atgriežoties pie aptaujām (Liliana Mason, Nathan Kalmoe u. c.), tas, ka 60% vēlētāju pretējai nometnei piederīgos uzskata par “draudu valstij”, 40% domā, ka oponenti ir “ļauni”, un 20% no zinātniskā viedokļa amizanti apgalvo, ka oponenti ir “dzīvnieki”, izklausās dramatiski, tomēr tā, manuprāt, nav. Ar nosacījumu, ka dziļajā nepatikā tiek ievērotas tā sauktās sarkanās līnijas.
Amerikāņiem kā kaut kas unikāls piedēvētā uzskatu polarizācija patiesībā unikāla nav. Ja paveramies uz valstīm, kur nesen notikušas vēlēšanas vai citi konkrētās valsts sabiedrībai nozīmīgi pavērsieni, tad redzam, ka virknē no tām, piemēram, Polijā, Gruzijā, politiskā plaisa, kas izriet vai nu no vispār atšķirīga pasaules uzskata, vai atšķirīga pagātnes notikumu vērtējuma, arī ir ļoti dziļa, emocionāli piesātināta, nepielūdzama utt.
Ja mans oponents teiks “balts”, es principiāli teikšu “melns”. Es uzskatu savu oponentu – seko varianti – par “liberastu”, “tumsoni”, “komunistu”, “rasistu”, “stulbeni”, siekalas šķīst, acis sarkanas, rokas pa gaisu, viss, kā pienākas. Bet – vēlreiz – atsakoties ieslīgt šādā kategoriskumā, kopumā es to uzskatu par cilvēciski saprotamu.
Piemēram, lai gan nesimpatizēju Polijā šobrīd valdošajai grupai, es varu saprast dziļo riebumu, ko šīs grupas vēlētāji izjūt pret bijušajiem komunistiem, kas “pārkrāsojušies” un ērti iekārtojušies pēc komunisma sabrukšanas Austrumeiropā.
Tāpat es nojaušu, cik ļoti var kaitināt līdz absurdam nonākušais politkorektums ASV “liberālo intelektuāļu” aprindās un daļā augstākās izglītības sistēmas. Vai – raugoties no pretējās puses – Trampa komunikācijas stils. Vai viņa fanu nejēdzīgā attieksme pret Covid-19 un ieroču tirdzniecību privātpersonām. Vienkārši rokas sāk trīcēt, kā saka.
Savukārt sarkanās līnijas, manuprāt, ir divas. Par citu kandidātu, partiju vai ideju balsojušais, protams, ir pilnīgs deģenerāts, ar kuru vispār runāt nav vērts, bet – sist nedrīkst! Jebkādi verbāli žults izvirdumi, bet ne vardarbība! Ir valstis, kurās šī līnija tiek pārkāpta. Piemēram, Bolīvijā, kur arī nesen notika prezidenta vēlēšanas.
Viedokļu polarizācija tur ne par matu nav bijusi un nav mazāka kā ASV, savstarpējie apvainojumi ne mazāk krāšņi. Līdzīgi kā netālajā Brazīlijā, kuras prezidents bieži par oponentiem sarunā briesmu lietas. Bolīvijā diemžēl tas viss beidzās ar fiziskiem upuriem.
Ja Slovākijā augsta līmeņa amatpersonas žurnālistus publiski sauc par, atvainojiet, maukām – nu, nav glīti, bet nav arī jākrīt histērijā. Savukārt noslepkavot žurnālistus nedrīkst (tas pats Slovākijas gadījums), lai kā viņi dergtos. Otrā līnija ir konkrētās valsts likumi. Kad 31. oktobrī Gruzijā notika parlamenta vēlēšanas, opozīcija, kuras nepatika pret valdošo partiju brīžiem šķiet jau iracionāla, paziņoja, ka “valdošie” uzvarējuši negodīgi, tostarp, izmantojot tā sauktos administratīvos resursus.
Tomēr acīmredzot patriotisma līmenis Gruzijā ir tik augsts, ka, jā, tiks rīkoti boikoti, piketi un vārdu kaujas, bet gruzīni nesaka, ka ir pieļaujama valsts tiesisko rāmju izārdīšana iekšpolitiska mērķa vārdā. Šī, manuprāt, pareizā attieksme politiskajās batālijās nedaudz atgādina policijas darbu. Pieļauju, ka policistiem bieži ļoti nepatīk ļautiņi, kuru publisko izpausmju laikā viņiem, policistiem, ir jāgādā par visu klātesošo drošību. Tomēr policisti dara savu darbu, jo likums uzdod aizsargāt visus pilsoņus.
Rakstot šo tekstu 4. novembra pēcpusdienā, domāju, ka pēc šiem sarkano līniju kritērijiem arī jāvērtē, cik dziļā grāvī amerikāņi ir iebraukuši.
