Māris Zanders: Ir tāda grūti formulējama “lieta” kā nerakstīti spēles noteikumi 0
Viens no savas paaudzes spožākajiem vēsturniekiem, profesors Ēriks Jēkabsons var stundām un aizraujoši stāstīt par to, kā vienu un to pašu vēsturisko situāciju Baltijas reģionā periodā 1918. – 1920. gadā uztvēra Latvijas, Lietuvas, Polijas, Igaunijas politiķi. Ja īsi – atšķirīgi, un tam bija savi objektīvi iemesli. Tieši tāpat mums jāpieņem tēze, ka arī uz jaunās valdības veidošanas procesu var skatīties no dažādiem atskaites punktiem.
Vispirms nedaudz ironiskais.
Jau gadiem ilgi zinātnieki pēta, kā mainās cilvēku uztvere un uzvedība, ilgstoši atrodoties noslēgtās grupās,
vienalga, vai runa būtu par polārpētniekiem vai kosmonautiem. Ir secināts, ka grupu locekļiem agri vai vēlu parādās sensorās deprivācijas risks. Proti, pietrūkstot svaigiem iespaidiem, redzot, es atvainojos, vienas un tā pašas sejas, rodas izmaiņas, kas var izpausties gan kā depresīva ieraušanās sevī gan kā ilūzijas, fantāzijas, ko sāk ģenerēt vienveidīgās situācijas nomocītā kognitīvā sistēma. No šā skatpunkta mēs vienkārši redzam sensorās deprivācijas situāciju, kad viens otram viegli apriebušies pārdesmit cilvēku sāk, kā dažkārt saka, iet pa apli, savu uzvedību pakārtot tam, kurš ko kuram teicis un kā kurš uz kuru paskatījies.
Tomēr iespējams arī cits atskaites punkts, un, lietojot to, notiekošajā nav reljefi iezīmējušos “labo” un “slikto”. Ir divas partijas, kas pēdējās parlamenta vēlēšanās guvušas labus rezultātus – JKP un “Attīstībai/Par!”. Abām ir savs, pietiekami skaidri aprakstāms, sava viedokļa formulēšanā un paušanā aktīvs vēlētājs. Ņemot vērā, ka abu partiju kodoli ir pietiekami saprātīgi, lai apzinātos, ka 6. oktobra panākumus nevajadzētu sapurgāt apmaiņā pret īstermiņa labumiem, tas arī nozīmē, ka abu partiju līderiem ir ar saviem vēlētājiem jārēķinās. Un tas ir pareizi, ka rēķinās.
Tas, ka šo abu partiju vēlētāju prioritātes, retorikas stils, ja vēlaties, skats uz pasauli kopumā, atšķiras, tas, ka “liberāļus” tracina “konservatīvo” izgājieni un otrādi, šajā ziņā nav no svara. No abu partiju līderu viedokļa pēdējo dienu laikā redzamais pietiekami lielai sabiedrības daļai var likties nesaprotams un dīvains, tomēr būtiskāk, lai tas būtu saprotams abu partiju vēlētājiem (un tas nekas, ka interpretācijas, protams, būs diametrāli pretējas). Šādā izvērtējuma modelī pareizāk būtu runāt nevis par “uzmešanu” vai “ietiepšanos”, bet zināmu konsekvenci.
Te, protams, var iebilst: ja pretrunas ir bijušas skaidras jau iepriekš, kādēļ šis “teātris” vairāku nedēļu garumā?
Un te nonākam pie nākamā skatpunkta – ir tāda grūti formulējama “lieta” kā nerakstīti spēles noteikumi. Proti, tie paredz, ka politiķi cenšas nepaziņot jau nākamajā dienā pēc vēlēšanām, ka mēs, lūk, ar šitiem – seko dažādi neglaimojoši apzīmējumi – nerunāsim. Pat ja viņi nojauš, ka čiks vien galu galā runāšanas rezultātā sanāks. Šādu stilu var saukt par liekulību un var saukt par saprātīgu rēķināšanos ar to, ka pārāk aizrauties ar t. s. sarkanajām līnijām nav veselīgi. Šādā modelī var teikt, ka abas partijas vienkārši ir izpildījušas zināmu pieklājības rituālu, kura mērķis ir bijis demonstrēt citām (ne savu) vēlētāju grupām, ka konkrētās partijas vispār respektē arī citu vēlētāju grupu izvēli.
Godīgi sakot, man pašam šis stils neliekas jēdzīgs, tomēr tas nav arguments – politikā esošiem cilvēkiem var būt cits skatpunkts.
Saliekot kopā dažādos skatpunktus, to, ka trīs partijas ir izstājušās no valdības veidošanas procesa, ko līdz šim vadīja Jānis Bordāns un JKP, nevar vērtēt nedz kā kāda “uzvaru” vai “sakāvi”. Šāds secinājums gan neatbild uz jautājumu, kas notiks tālāk. Pirmkārt, politiķiem nevajadzētu aizmirst labi zināmo tēzi, ka nav prātīgi oponentu iedzīt dziļā kaktā, pazemot. Otrkārt, politiķiem mazāk vajadzētu ņemt vērā “pilsētā runā, ka…” čalas, kas vairo savstarpējas aizdomas un pretenzijas.
“Pilsētā runā” daudz ko un bieži pamatoti, bet bieži tā ir arī tukša muldēšana, kas nav lietojama. Turklāt nekas netraucē politiķiem galu galā rīkoties tā, kā viņi paši uzskata par pareizu, nerēķinoties ar neiznīdējamo kaut ko starpniekot gribētāju planktonu.
