Māris Zanders: Godīgi būtu neizlikties, ka pirms Tautas frontes šajā teritorijā neviens neko varai pretī nepīkstēja 47
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vēstures notikumu – lai cik tie būtu objektīvi nozīmīgi un vismaz sākotnēji emocionāli nospriegoti – pieminēšana laika gaitā iegūst rutīnas piegaršu. 4. maijs šajā ziņā nav izņēmums. Tomēr domāju, ka, paplašinot notikuma kontekstu, mēs varam to veidot interesantāku. Daži iespējamie virzieni.
“Pirms 4. maija”. Taisnību sakot, zināma netaisnība jau ir tā, ka trīsdesmit gadus vēlāk mēs (mani pašu ieskaitot) varam nosaukt tikai dažus no tiem 138 cilvēkiem, kuri Augstākajā Padomē nobalsoja par neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Vairums no šiem deputātiem ir tikai, ja tā var teikt, ieraksts hronikā. Tomēr, manuprāt, vēl būtiskāk būtu neaizmirst par tiem cilvēkiem Latvijā, kuri protestēja pret varu arī laikā, kad, tēlaini formulējot, nekādas pārmaiņas gaisā vēl nebija.
Ja paliekam kaut vienā kategorijā, kas mums asociējas ar 4. maiju – Latvijas karoga uzvilkšanu Rīgas pils Sv. Gara tornī –, tad, cik spēju saskaitīt, okupācijas gados Latvijas karogs tika pacelts vairākos desmitos gadījumu. Rīgā un Pļaviņās, Daugavpilī un Valmierā, Cesvainē un Smiltenē, Skrīveros utt.
Cilvēki, kuri to darīja, saņēma bargus sodus – sākot no trim, beidzot ar septiņiem gadiem brīvības zaudēšanas par karoga pacelšanu. Man liekas “mazliet” dīvaini, ka šo cilvēku Latvijas vēsturē it kā nav. Ņemot vērā, kāds naratīvs par Latvijas neatkarības atgūšanas procesu ir izveidojies (un apzināti veidots), man šķistu būtiski arī pieminēt vēsturnieka Ginta Zelmeņa kādā no viņa publikācijām minēto: starp tiem 18 cilvēkiem, kuri tika notiesāti par politiskiem “noziegumiem” 1981.–1986. gadā, 13 bija tā saukto tehnisko profesiju pārstāvji. Atslēdznieki, elektriķi, šoferi…
Apzinos, ka par savu vietu vēsturē tā sauktās radošās inteliģences pārstāvji cīnīsies ar zobiem un nagiem, tomēr godīgi būtu neizlikties, ka pirms Tautas frontes šajā teritorijā neviens neko varai pretī nepīkstēja.
Ja nu mēs vispār mēģinām būt paškritiski, vērtējot, kādu stāstu par okupācijas pusgadsimtu esam izveidojuši, tad vērts arī atzīt, ka neba nu latvieši kaut kā izcēlās ar neiznīdējamu kaut iekšēja protesta garu. Pērn “Latvijas Mediju” izdotajā grāmatā par PSKP otrajiem sekretāriem (Sauļus Grībkausks. “Padomju ģenerālgubernatori”) ir kāda spilgta epizode.
“Pēc jaunās PSRS konstitūcijas stāšanās spēkā (1977) savienotās republikas attiecīgi pielāgoja arī savas konstitūcijas. Kad no Padomju Gruzijas konstitūcijas projekta izsvītroja pantu, ka republikā valsts valoda ir gruzīnu, tās iedzīvotāju, it īpašu studentu, neapmierinātība sāka līdzināties 1956. gada protestiem, kur tika iesaistīti militārie spēki un gāja bojā cilvēki…” Nepārspīlēsim, atvainojiet, savu – labā nozīmē – atšķirīgumu PSRS totalitārajā sistēmā.
“Ko nozīmēja dzīvot PSRS?” Ir diezgan muļķīgi paģērēt no gados jaunākiem cilvēkiem, lai viņi neatkarības atgūšanu novērtētu tieši tāpat kā cilvēki, kuri dzīvoja bez tās. Ja man jāmēģina uztaustīt, kas varētu labāk ilustrēt to, cik nejēdzīga bija dzīve PSRS, tad liekas, ka ar pareiziem, bet zināmā mērā abstraktiem skaidrojumiem (“mums nebija savas valsts”) ir par maz un jāmeklē saprotamāki piemēri.
Teiksim, Jāņu svinēšana, kas pazīstama un daudzos gadījumos svarīga arī jauniem cilvēkiem, tostarp tiem, kuri par valstī notiekošo nav sajūsmā. Šādā kontekstā atceros Sergeja Kruka pētījumu (publicēts “Letonica” 2012. gada 3. numurā).
Mazliet vulgarizējot, tu vari nebūt izbaudījis uz paša ādas okupācijas periodu, tomēr tas, ka, piemēram, grāmatā “Latviešu virtuve” tolaik recepte “Jāņu sieram” tika nomainīta pret recepti “Lauku sieram”, vai tas, ka cenzori nezināja, ko darīt ar Aleksandra Čaka visādi citādi politiski pareizo dzejoli par Ļeņinu un latviešu sarkanajiem strēlniekiem, jo tajā parādās Jāņu diena, ikvienam dos nojausmu par to, no kāda marasma mēs esam tikuši vaļā.
Ja mēs vēlamies, lai valsts atgūšana joprojām tiktu novērtēta nevis kā pašsaprotama (“PSRS tāpat bija jāsabrūk”) vai pat mazsvarīga no šodienas sarūgtinājumu viedokļa, 4. maija atzīmēšanai nevajadzētu pārakmeņoties oficiālā rituālā.
