Māris Zanders: Ar pelnu kaisīšanu uz galvas nav jāpārspīlē 0
Drošības situācija mūsu reģionā tāpat ir sarežģīta, tādēļ nevajag vilkt iekšā dienestus politiskajās batālijās, sabiedrības acīs padarot tos par politiskā teātra dalībniekiem.
Ja es būtu sazvērestības teoriju piekritējs, teiktu, ka valdības veidošanas procesā iesaistītajiem pielaides valsts noslēpumam jautājums ir īsta debesu dāvana, lai uzmanību un lielā mērā arī atbildību par iekšpolitisko situāciju novirzītu uz Latvijas specdienestiem.
Pieņemsim, ka tik ciniski iekrāsota situācija nav, tomēr zināma strupceļa sajūtas izraisīta nervozitāte sāk ietekmēt vismaz daļas sabiedrības priekšstatus par dienestiem, un tas nav labi. Ne tāpēc, ka es personīgi jūsmotu par Satversmes aizsardzības biroju (SAB) vai Drošības policiju (DP) – mana uzskatu sistēma drīzāk mudina piesardzīgi izturēties pret jebkādām varas institūcijām.
Runa ir par to, ka nemaz tik pamatīga šī “putra”, kurā samests viss – premjera amata kandidāts, pielaides, dienestu darbs utt. –, nav.
Manuprāt, mēs varam, nestrebjot karstu, nodalīt dažādus aspektus.
Pirmkārt, Gobzemam vajadzētu spēt nošķirt to, ko dienesti patiešām saka, un to, kā teikto interpretē viņa politiskie konkurenti. Politika ir politika – konkurenti interpretēs tā, kā tas ir viņiem izdevīgi, publiski dos dažādus mājienus, runās par “signāliem” utt. Tas var Gobzemam būt kaitinoši, bet tādēļ nav jāuzlūko dienesti par paša iespējamo grūtību valdības veidošanā galvenajiem vaininiekiem. Un attiecīgi jāsola pielaides sistēmas iegūšanas kārtību pārskatīt.
Savukārt Gobzema konkurenti, ja viņi tā rūpējas par Latvijas drošību, rīkotos korektāk, nedzenot, kā saka, dienestus stūrī, proti, paģērot no tiem papildu skaidrojumus, kas vai nu “noplūdīs”, vai atkal tiks interpretēti, kā vajag. Dažādās valstīs ir atšķirīgas tradīcijas, kā dienesti vispār kaut ko komentē. Piemēram, dažādu iemeslu dēļ Izraēlā dienesti, precīzāk sakot, to bijušie vadītāji, no publiskiem izteikumiem sevišķi nevairās, un bieži var lasīt viņu vērtējumus par kādu valdības lēmumu. Latvijā izveidojusies cita tradīcija – labāka vai sliktāka.
Mēģinājums panākt, ka konkrētajā situācijā dienesti kļūst runīgāki, tieši dotu pamatu apgalvojumiem, ka tie ir pakļāvušies politiskajam spiedienam.
Otrkārt, jautājums par pārbaužu ilgumu iekļaujas to situāciju kopumā, par kuru mēdz teikt – “kāds būtu neapmierināts jebkurā gadījumā”. Ja pārbaudes notiktu jūtami raitāk, gan jau atrastos ļaudis, kuri apgalvotu, ka tas apliecina – pārbaudes tiek veiktas formāli, attiecīgi tām nav jēgas. Iespējams, ka termiņi tiešām var būt īsāki un normālu diskusiju gadījumā par to var runāt, bet vispirms jāatturas a priori pieņemt, ka pašreizējie ir kaut kā speciāli dienestu sadomāti, lai čakarētu politiķus.
Rupji sakot, nevajag jaukt profesionālās sagatavotības līmeni ir slepeniem plāniem un nodomiem.
Treškārt, teorētiski var saprast visas šīs jezgas kontekstā izskanošos aicinājumus no politiķu puses mainīt pašreizējo regulējumu tā, ka ievēlēts deputāts faktiski automātiski saņem pielaidi. Aplama šī ideja nav – ja noteikta vēlētāju daļa ir lēmusi konkrētajam personāžam tiesības lemt par valsti skarošiem jautājumiem, tad zināmā mērā tas nozīmē arī uzticēšanos plašākā nozīmē.
Tāpat nevar apgalvot, ka citās Rietumu valstīs par parlamenta deputātiem, ministriem, premjeriem un prezidentiem nekļūst, maigi sakot, savdabīgi cilvēki. Vai ka pielaides sistēma Latvijā ir nodrošinājusi, ka pie mums atbildīgos amatos nenokļūst pilnīgi ķēmi.
Tas tā viss ir, tomēr vismaz pagaidām, manuprāt, būtiski “atšķaidīt” regulējumu vienalga nevajadzētu, jo Latvijā atšķirībā no, teiksim, ASV nav tik triecienizturīga līdzsvarojošo, savstarpēji kontrolējošo varas centru ekosistēma. Vienalga, vai runa būtu par tiesām, prokuroriem, žurnālistiem, ierēdņiem, kuri spēj ne tikai celt vajadzīgu brēku par kāda augstā krēslā nonākuša ērma darbību, bet arī to reāli bloķēt.
Rezumējot: drošības situācija mūsu reģionā tāpat ir sarežģīta, tādēļ nevajag vilkt iekšā dienestus politiskajās batālijās,
sabiedrības acīs padarot tos par politiskā teātra dalībniekiem. Mūsu dienestiem gan jau daudz ko var pārmest, bet atliek pavērties uz dažu labu citu jauno ES dalībvalsti, lai kārtējo reizi secinātu, ka ar pelnu kaisīšanu uz galvas nav jāpārspīlē.
