Robinsoni un citi piedzīvojumi 3
Tad nāca zīmīgais realitātes šovs Baltijas Robinsons, kas manā dzīvē ieviesa lielas korekcijas. Nejauši redzēju pirmo Baltijas valstu realitātes šovu uz salas pie Igaunijas krastiem. Tas mani ieinteresēja. Pēc gada ieraudzīju mazu paziņojumu – pāris rindiņu avīzēs, ka notiek atlase Robinsonu šovam tropu salās. Pieteicos tajā pašā dienā. Biju daudz praktizējies preses izdevumos, tāpēc labu, gana saistošu pieteikumu uzrakstīt nebija grūti, un no vairāk nekā 800 pieteikumiem piesaistīju žūrijas komisijas interesi. Otrā atlase notika klātienē. Arī ārējais izskats nospēlēja lomu, jo katrā komandā bija noteikti personāži – gan vājāki, gan stiprāki, gan sievietes, gan vīrieši.
Kopš Robinsoniem pagājis 13 gadu, tomēr tas joprojām vērtējams kā viens no skatītākajiem šoviem Latvijas televīzijas vēsturē. Protams, žēl, ka neturpinās. Baltijas Robinsons bija oriģināla versija pasaulē populārajam izdzīvošanas šovam Survivor. Amerikāņi to veido jau 28 sezonas – 14 gadu! Zviedriem un dāņiem ir vēl bagātāka pieredze, jo līdzīgs projekts pirmo reizi parādījās tieši Zviedrijā. Skatītājiem neapnīk. Nav mākslas kino improvizējums, bet gan reāla cilvēku dzīve ekstrēmos apstākļos, turklāt visi sociālie konflikti. Ikviens, kas interesējas par mūsu Robinsoniem, var internetā atrast un noskatīties.
Kad šovs beidzās, uzrakstīju grāmatu Robinsonu piedzīvojumi Malaizijā. Tās apakšvirsraksts – Par to, ko nenofilmēja kameras. Par to, kā mums pa īstam gāja, nevis kā varēja redzēt ekrānos. Šova laikā mēs bijām vairākās Tiomana arhipelāga salās. Tūrisma aprindās tās uzskata par ļoti skaistām. Arhipelāgs atrodas netālu no ekvatora, Dienvidķīnas jūrā. Tie ir īsti tropi!Tamlīdzīgu izdzīvošanas šovu formāts ir noteikts – 39 dienas uz neapdzīvotas salas. Tiešām ārkārtīgi grūti. Skatītāji varbūt domā, ka aizkadrā visi dzīvoja viesnīcās un ēda pilnām mutēm, bet tā nebija. Mēs tiešām mitinājāmies uz neapdzīvotas salas – ko atradām, to apēdām. Ja neuzgājām, tad badojāmies.
Izredzes uzvarēt visiem bija daudzmaz vienādas. Līdz komandu apvienošanas posmam, kas ir spēles vidū, biju pārliecināts, ka lielos un stipros mēģinās izbalsot. Neiespringu, ka jācīnās, jānoturas līdz galam, vienkārši baudīju piedzīvojumus. Kad palikām kādi seši septiņi dalībnieki, pa īstam iesaistījos spēlē, lai uzvarētu. Sāku piedomāt pie visām psiholoģiskajām un sociālajām runām, kombinācijām, intrigām. Tad spēle aizgāja! Bez šaubām, liels ir veiksmes koeficients, bet, kā saka, uzvar stiprākie. Es uzvarēju! Taču tās vēl nebija beigas. Patieso Robinsona titula ieguvēju noteica pārējo dalībnieku un skatītāju balsojums. Kad pēc šova bija pagājis pusgads (to nofilmēja jūnijā, bet televīzijā sāka rādīt oktobrī un beidza ap Ziemassvētkiem), arī 90% skatītāju no visām trim Baltijas valstīm balsoja par mani.
Robinsoni nav vienīgais šovs, kurā piedalījos. Pēc pāris gadiem, kad beidzās izdzīvošanas šovi starptautiskā mērogā, telekompānija LNT rīkoja ko līdzīgu – Ekspedīcija ar ceļojumu un piedzīvojumu elementiem. Nebiju pamatkomandā, bet piedalījos kā pieaicinātais izdzīvotājs. Vēl pirms trim gadiem notika cits televīzijas šovs arī ar izdzīvošanas elementiem – Mežonīgais skrējiens. Tas bija pārpilns fiziskām aktivitātēm – braukšana ar velosipēdu, kāpšana pa sienām, skriešana, airēšana.
Ja man jautā, ko realitātes šovi man devuši – un te man jāklauvē pa galda virsu –, atbildu, ka tikai pozitīvo. Pēc Robinsoniem Latvijas Televīzijas pirmais kanāls man piedāvāja vadīt Pikanto mīklu, iknedēļas raidījumu sestdienās par ēst gatavošanu. Divas sezonas rāvos! Tas bija labs grūdiens – sāku pārzināt televīzijas jomu, saskarsmi ar cilvēkiem, skatītājiem. It kā pašsaprotami atvasinājās mana otrā lielā pieredze – tas, ka esmu pasākumu vadītājs. Jau vairāk nekā desmit gadu regulāri tieku aicināts pildīt šādus pienākumus ne vien Latvijā, bet visā Baltijā un vēl tālāk. Esmu kompanjons pasākumu rīkošanas aģentūrā Ūdensputni, kas pirms diviem gadiem saņēma balvu kā labākā savā jomā. Vadu sporta spēles, korporatīvās balles – lielākoties izklaides pasākumus, līdz ar to vasara man ir karsts darba laiks.
Uzticīgs Liepājai
Esmu dzimis liepājnieks. Pieraduma dēļ vai citādi, bet Liepāja man gaužām patīk. Te esmu aizvadījis visu mūžu, apstākļi šķiet kā radīti dzīvošanai. Ir bijuši piedāvājumi braukt uz Rīgu, bet tā arī neesmu sataisījies. Ģimenē visi labi jūtamies Liepājā. Kas man nekait: māja gandrīz pašā pilsētas centrā, klusā šķērsieliņā, kas atgādina lauku ciemu. Septiņu minūšu gājiena attālumā ir jūra, piecu minūšu attālumā – pilsētas tirgus. Nevar salīdzināt ar Rīgas guļamrajoniem! Var teikt, ka tiešām esmu laimīgi precējies. Jau vairāk nekā 30 gadu! Man ir divas lieliskas meitas. Kad vaicā par lielākajiem sasniegumiem dzīvē, neminu ne pasaules čempiona titulus, ne uzvaru Robinsonos, – tie ir mani bērni, ar kuriem bezgala lepojos. To, ka ģimenē esam ļoti cieši saistīti, pamana pat apkārtējie.
Vecākā meita Ilze strādā par angļu valodas skolotāju Rīgas 3. ģimnāzijā. Arī skolēni esot novērojuši un brīnās, kā ģimenē var būt tik tuvas attiecības, ka vecāki ar bērniem tik daudz laika pavada kopā, ir par ko runāt, ir ko kopā darīt.
Mēs tiešām esam cits citam vistuvākie cilvēki, kas mūsdienās, manuprāt, ir liela vērtība. Tā tagad iet mazumā, jo daudzi vecāki dzenas pēc naudas, mantām un bērniem neatliek laika. Ļoti vēlos akcentēt: cilvēciskais kontakts ir vissvarīgākais! Mēs savu ģimeni pa jokam saucam par klanu – ar ievirzi uz itāļu mafijas pusi. Ģimene ir pirmajā vietā. Tā ir drošākā vieta, kur jebkurā brīdī rast patvērumu un padomu. Jaunākā meita Zane dzīvo pie mums Liepājā. Ir izceļojusies pa pasauli – vairākus gadus strādājusi Anglijā, bet tagad atgriezusies. Viņa ir modes eksperte, stiliste, beigusi kosmētikas un stila skolu. Abām meitām vecuma starpība ir gads un viens mēnesis. Tā bija apzināta izvēle – man patīk, ka bērni dzimst uzreiz viens aiz otra, tad abiem ir ko kopā iesākt. Gan man, gan vienam no maniem brāļiem (esam trīs brāļi, es – vidējais) ir bērni ar gada starpību. Tā sakot, pie vieniem pamperiem bērni izaug ātrāk. Man šķiet, aptuveni trīs gadus var ieekonomēt uz tā rēķina, ka viņi aug paralēli.
