Māris Šveiduks: “Laba fiziskā forma nav loterijā vinnējama!” 3
Divkārtējs pasaules čempions, divpadsmit Latvijas čempiona titulu ieguvējs fitnesā, atlēts, treneris, Liepājas sporta kluba Lāčplēsis saimnieks, realitātes šova Baltijas Robinsons uzvarētājs, Latvijas bodibildinga federācijas prezidents. Tā ir tikai daļa no Māra Šveiduka sasniegtā četrdesmit gadu laikā, kopš viņš nodarbojas ar fitnesu. Par to, kā viss sākās un ko šie panākumi devuši viņa dzīvē, lai stāsta Māris pats.
Nemierīgais pusaudža vecums
“Nereti daudz ko dzīvē sasniedz tie, kuri ne visai apveltīti ar kādām dotībām,” savu stāstījumu sāk Māris. “Bērnībā biju diezgan vājiņš un maziņš, sporta komandās mani ne visai labi ņēma pretī – es biju par sīku vai par jaunu. Kaut gan mācījos specializētajā basketbola skolā, pie spēlēšanas tā īsti nemaz netiku, tāpēc vairāk koncentrējos uz to, kā varētu kļūt lielāks un stiprāks. Amerikāņu sešdesmito gadu filmā Hērakla varoņdarbi galveno lomu spēlēja Mr. Universe – aktieris, slavens čempions kultūrismā Stīvs Rīvss. Man viņš tā iepatikās, ka iedomājos: arī man tādam jākļūst! Tolaik Padomju Savienībā tas bija aizliegtais sports – kultūrismu saistīja ar kapitālistisko dzīvesveidu. Sākumā trenējos mājās, izmantojot pieejamos sadzīves priekšmetus, piemēram, veļas dēli lietoju kā slīpo atbalsta krēslu. Man veicās iegūt tolaik vienīgo pieejamo grāmatiņu Atlētiskā vingrošana. Sāku intensīvi trenēties no 14 gadu vecuma, bet to vajadzēja darīt paslepeni, jo tas bija zākājamais sporta veids, tik muskuļotam staigāt neklājās.
Diplomā – sporta skolotājs
Pabeidzot vidusskolu, kā džudists iestājos Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā (tagad – Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija). Man atkal vajadzēja maskēties, nodarbojoties ar iemīļoto sporta veidu. Svarcēlājiem teicu, ka esmu cīkstonis, savukārt džudistiem biju svarcēlājs. Tā es starp abām katedrām visai veiksmīgi līferēju līdz pat augstskolas beigām. Man prieks par to, ka akadēmijas 90 gadu jubilejai veltītajā grāmatā (rēķiniet, cik daudz studentu šajos gados beiguši augstskolu!) esmu pamanāms divās fotogrāfijās, Hērakla svētkos attēlojot pašu Hēraklu! Savā ziņā bērnības sapņi sāka piepildīties.
Augstskolas beidzējus tolaik negaidīja tik sīks sadalījums kā tagad, pēc ieraksta diplomā visi bijām sporta pedagogi jeb sporta skolotāji. Absolvējot augstskolu, pilnā sparā ritēja Afganistānas karš. Daudzus baltiešus sūtīja uz turieni. Zināju – ja sākšu strādāt mazā lauku skoliņā, gan jau armijā nebūs jāiet. Izvēlējos sporta skolotāja gaitas Kalvenē, 50 kilometru no Liepājas. Tur aizvadīju piecus interesantus darba gadus.
Sporta žurnālists
Jau agri atskārtu, ka sports labi disciplinē – māca izvirzīt un sasniegt mērķus, būt neatlaidīgam, rūpēties par sevi. Tas palīdzēja gan augstskolā, gan vēlāk. Iebilstu tiem, kuri uzskata: sportistiem spēka gana, bet ar prātu tā ir, kā ir. Augstskolā trijos no četriem kursiem biju apaļš teicamnieks, tikai vienā kursā paliku labucis – man bija četrinieki un piecnieki, tolaik augstākās atzīmes. Lai gan muskuļu un spēka sporta aprindās biju pazīstams jau toreiz, manas intereses ar to vien neaprobežojās. Ārpus sportošanas aktīvi centos kaut ko paveikt sava sporta propagandas lauciņā – rakstīju laikrakstam Sports, kurā bija fitnesa rubrika Kā kļūt stipram, informēju lasītājus par pašu zemes un pasaules kultūrisma jaunumiem. Pēc tam divus gadus manā pārziņā bija lappuse Vakara Ziņās, kurā centos izglītot tautu par šo sporta veidu un par to, kā patiesībā var iegūt labu augumu, – vai tie ir smagi treniņi, pareiza diēta vai mākslīgi uzpūsti muskuļi.
Grāmatu Kultūrisms no A līdz Z uzrakstīju 1996. gadā. Tā bija pirmā šāda veida oriģinālliteratūra latviešu valodā, vēl pirms Aivara Visocka un citām šā sporta autoritāšu publikācijām. Ar fotogrāfijām bagātīgi ilustrētajā izdevumā tika izskaidrots, kā pareizi veidot treniņu programmas, izpildīt vingrojumus, ievērot pareizus diētas principus. Drukātā grāmata jau sen kļuvusi par bibliogrāfisku retumu, tāpēc tās atjaunināta un uzlabota versija ir pieejama kompaktdiskā.
