Māris Ruks: Pietiek dzīvot lozungu paēnā! 0
“Latvijas Avīzē” ik pa laikam var lasīt publicista Māra Ruka rakstus par dažādiem politiskiem jautājumiem. Taču viņš ir arī ražīgs grāmatu autors. Šoreiz sarunas temats – gaidāmās pašvaldību vēlēšanas, bet ne tikai… Ar publicistu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.
V. Krustiņš: – Vispirms citāts no mūsu lasītāju atsauksmēm: “Daina Šķiezna: “Liels paldies par Māra Ruka rakstu “Rīga ir par lielu plikiem saukļiem”. Viņa spējas paskatīties uz Rīgas problēmām ir apbrīnojamas. Vai viņš nevarētu rakstīt “Latvijas Avīzei” vairāk?” Bet vai jūsu viedoklis par gaidāmajām Rīgas domes vēlēšanām ir ieinteresējis arī kādu partiju? Piemēram, Nacionālās apvienības kandidāte Baiba Broka nesen izteicās, ka partija veido darba grupas, lai gatavotos vēlēšanām. Varbūt esat uzaicināts piedalīties?
– Neesmu gan…
– Tomēr tas netraucē mums aprunāties, kas šādām darba grupām būtu jādara. Piemēram, cits “LA” autors Agris Liepiņš, kurš uzskata, ka Nacionālajai apvienībai vajadzētu būt enerģiskākai savā politikā. Tas, kas notiks Rīgā, lielā mērā atspoguļos to, kas pēc gada būs Saeimas vēlēšanās.
– Es piekrītu, ka tas ir būtisks rādītājs, lai gan Rīga nedaudz atšķiras no pārējās Latvijas. Kaut vai etniskā sastāva ziņā.
– Bet partijas būs tās pašas, un arī apspriežamie jautājumi droši vien pārklāsies. Kāds ir jūsu skatījums uz pašreizējo politisko situāciju?
– Manuprāt, politikā vēl arvien stipri jūtams tāds kā kautrīgums no latviskuma. Savulaik bija tāds teiciens “Eiropa mūs nesapratīs”. Tagad tā vairs nesaka, bet galvās tas joprojām ir palicis.
Tāpēc tiek radīts iespaids, ka latviskums un demokrātija nav savienojama, vajadzīgs multikulturālisms vai kas tamlīdzīgs. Nedrīkst stingri aizstāvēt latviešu valodas tiesības, jo Eiropā tā neviens nedara… Kas tās par aplamībām? Francija franču valodu aizstāv daudz stingrāk nekā Latvija latviešu valodu.
Manuprāt, mums ir labs pamats – Satversme, un tā atgādina, ka Latvija ir latviska valsts. Aplamība ir arī teiciens “Atstāsim vēsturi vēsturniekiem” cerībā, ka tas varētu dod kādu ekonomisku labumu. Valsts nevar iegūt pilnvērtīgu identitāti un nacionālo apziņu, novēršoties no savas vēstures vai arī atdodot to sociālo atmiņu pētnieku rokās, kas Latvijā pēdējā laikā kļuvis par modes lietu.
– Ja ar pašreizējiem Rīgas domes vadītājiem runā par vēsturi, viņi tūlīt pat izvelk sarakstu un sāk stāstīt, cik daudz izdarījuši, – atjaunojuši pieminekļus, vēsturiskas ēkas un tā tālāk. Jāņu svinēšanu pilsētas centrā rīko, visi priecīgi. Kas neapmierina, ko likt pretī?
– “Saskaņas centra” pirmsvēlēšanu taktika ir ļoti pārdomāta, un citas partijas no tās pat varētu pamācīties. Ja arī ir populisms, tad tas ir ļoti lietišķs, konkrēts, mērķtiecīgs, tāds, kas spēj pārliecināt. Domāju, ka tur aizmugurē ir padomi, ko snieguši zinoši polittehnologi arī no citas valsts, kuri labi pārzina sabiedrības noskaņojumu un vēlmes. Nacionālās partijas daudzus gadus ir dzīvojušas tādā kā lozungu paēnā – ir teikti skaisti saukļi, bet nav bijis rīcības programmas. Piemēram, skaists sauklis “Par skaistu, pārtikušu, brīvu Latviju!”. Dažādās variācijās mēs to esam dzirdējuši divdesmit gadus, un atmodas laikā tam bija liels enerģētisks spēks, zinot, ka Padomju Savienībā par to varēja nonākt čekas kabinetā vai jau uzreiz izolatorā. Bet ar runāšanu vien jau nekas nesanāks, sauklim blakus ir jāliek konkrēta programma.
M. Antonevičs: – No Brokas kundzes kā būtiskāko ierosinājumu Rīgas latviskošanai saklausīju solījumu ieviest latviešu valodu visos galvaspilsētas bērnudārzos.
– Ļoti laba un pareiza doma, bet tad uzreiz jābūt piedāvājumam – kā tas tiks paveikts. Konkrēti termiņi, konkrēti rīcības modeļi – vai tas notiks uzreiz visos bērnudārzos vai pakāpeniski? Bet ļoti bīstami kaut ko solīt, ja beigās tas netiek pildīts. Tad nav atpakaļceļa. Jau tagad Nacionālajai apvienībai konkurenti var atgādināt, ka savulaik ļoti nozīmīga loma Rīgas domē bijusi LNNK, vēlāk tēvzemiešiem. Ar ko ievērojamu šis laiks palicis atmiņā? Protams, tur bija vairāku partiju koalīcijas, bet tie jau ir attaisnojumi, kas vēlētājus īpaši neinteresē.
Lai neatgrūstu vēlētājus, svarīgi ir neaizrauties ar kritizēšanu, it īpaši, ja tai nav seguma, vienkārši gribas kaut ko sliktu pateikt par politisko pretinieku. Kritizēšana tikai tāpēc, ka to nav paveicis “mūsējais”.
Ja pašreizējā domes vadība veic kādus pasākumus, kas gūst atsaucību sabiedrībā, piemēram, sabiedriskā transporta brīvbiļetes valsts svētkos vai sastrēgumu mazināšanu sniegputeņa laikā, tad nevajag par visām varēm to censties nosodīt. Vēlētāji to nesapratīs. Ja ir kaut kas labāks, ko piedāvāt, tad gan to vajag darīt, bet tikai spītīgi apstrīdēt nevajag. Jāņem vērā, ka krievu presē tas tā arī tiks pasniegts – lūk, skatieties, kādas ir tās latviešu partijas – Ušakovs iedod, bet viņi grib atņemt…
V. Krustiņš: – Parasti netiek skaidri pateikts, kas ir tie iemesli, kāpēc ar “Saskaņas centru” nevar sadarboties. Piemēram, kamēr tur būs tādi cilvēki kā Kabanovs, Cvetkova un vēl daži citi, tikmēr ar viņiem nav par ceļam.
– Piekrītu, ka latviešu politiķiem pietrūkst konsekvences attiecībās ar šo “melnsimtniecisko” virzienu. Kad kāds no viņiem kaut ko pasaka, brīdi pašausminās un aizmirst līdz nākamajai reizei. Es nedomāju, ka šai konsekvencei jābūt privātai, bet no valstiskā un vērtību viedokļa pamatotai.
Un tas ir skatāms daudz plašāk – jo mazāk valstiska, bet savā privātajā izpratnē balstīta politika, jo vājāki rezultāti. Te var minēt kaut vai neseno piemēru ar kultūras ministres komandējumu Austrālijā, kas pēkšņi izvērtās lielā skandālā ar neveikliem izteicieniem, taisnošanos, atvainošanos. Kāpēc tā notika? Brauciens neapšaubāmi svarīgs, ņemot vērā valsts politiku par tautiešu repatriāciju, trimdas latviešu piesaisti Latvijai, bet, runājot par to, Žaneta Jaunzeme-Grende pārlieku koncentrējās uz savu ego.
Kas viņai lika citēt pasaules modes dīvu, sakot: “Domājiet par mani, ko gribat, es par jums nedomāšu vispār”? Neviens valstiski domājošs politiķis tā neteiktu. Un tā pirksta rādīšana pie deniņiem… Mēs jau esam to piedzīvojuši – reiz pie Brīvības pieminekļa tā rādīja valsts pirmā persona Vaira Vīķe-Freiberga.
Bet tas noteikti nebūtu atdarināšanas cienīgs piemērs, ko atkārtot. Naivi cerēt, ka vēlētāji to neatcerēsies.
– Drīz būs gads kopš referenduma par valsts valodas statusu krievu valodai. Tagad Rīgas vadība lielās, ka esot piešķirti lielāki līdzekļi latviešu valodas apguves kursiem. Bet vai tad par to bija referendums? Vai tad krievi protestēja pret to, ka viņiem tiek slikti mācīta latviešu valoda?
– Te ir jāuzsver viena būtiska lieta, kas lielā mērā ietekmē politisko situāciju Rīgā. Atcerēsimies, ka Rīga PSRS laikā bija Baltijas kara apgabala centrs, kas te pulcēja ne jau vien mierīgus rūpnīcu strādniekus, bet ļoti agresīvus, šovinistiski noskaņotus padomju militāristus. Liela daļa no viņiem kopā ar pēctečiem te joprojām dzīvo. Mēs ik gadu 9. maijā redzam milzīgus pūļus pie Pārdaugavas “staba” un saprotam, ka daudzi no viņiem nekad nesamierināsies ar neatkarīgu Latviju. Lai kā mēs negribētu atzīt, tā ir kā dzīvošana līdzās, cerot, ka neradīsies nekādi saspīlējumi, lai gan ik pa laikam tie parādās, kā pieminētajā valodas referendumā. Tas pats simboliskais Latvijas Uzvaras laukums. Jūtu, ka šis svarīgais jautājums visu laiku tiek klusināts. Man bija jāpārvar nopietni šķēršļi, lai šo iniciatīvu publicētu portālā “Mana balss”. Vēlāk cilvēki kļuva ļoti atsaucīgi un drosmīgi. To gribētos sagaidīt arī no “varas partijām”.
– Kā vērtējat Valsts prezidenta mēģinājumus īstenot “samierināšanas” politiku?
– Ideja it kā izklausījās labi, bet jau uzreiz bija skaidrs, ka tā neatbilst reālajai situācijai.
Par piedošanu un izlīgšanu daudz runā kristietībā, taču ir būtisks moments – piedot var tikai tiem, kas no visas sirds nožēlo nodarīto. Es neesmu dzirdējis, ka kāds būtu izteicis nožēlu vai lūdzis piedošanu par Latvijas okupāciju un mūsu valstij nodarīto postu.
Tad sanāk apmēram tāda “samierināšanās” – mani “aptīrīja”, es to aizmirsīšu, tagad saukā mani par zagli, un es neiebildīšu.
Viens simbolisks piemērs. “Daugavas vanagu” organizācija, pieminot 1944. gada Ziemassvētku kaujas un balstoties uz šo prezidenta skaisto saukli par samierināšanos, vispirms aizbrauca uz sarkanarmiešu kapiem Dobelē. Bet Lestenē līdz ar to viņi ieradās jau tumsā, kad nekas vairs nebija redzams, un ļoti pārdzīvoja, ka šoreiz šis pasākums neizdevās. “Jā, bet prezidents mums tā teica…” Un tā ir latviešu problēma, ka mēs bieži gribam labi izskatīties citu acīs, bet par savām interesēm piemirstam.
M. Antonevičs: – Bet tas parādās arī partiju politikā. Pirms vēlēšanām ir skaisti lozungi – “Atdosim Rīgu Latvijai” un tā tālāk, bet vēlāk jau virsroku ņem bailīgs pragmatisms. Tikko atbrīvojās satiksmes ministra amats. Nacionālā apvienība tā starp citu ieminējās, ka ministru skaita sadalījums valdībā pašlaik neesot godīgs, tāpēc partija varētu izvirzīt arī savu kandidātu. Tūlīt pat sekoja nepārprotama norāde – ko jūs iedomājaties, Satiksmes ministrijai taču jāsadarbojas ar Krieviju! Nacionālistus tur pat tuvumā nevar laist klāt! Rīgas domei jau arī ir jāuztur labas attiecības ar Maskavu, varbūt izrādīsies, ka arī tur nacionālisti nav vēlami?
– Tas pats, kas ar Abreni – atdosim Krievijai, varbūt tiksim pie ekonomiskiem labumiem. Kur tad ir tie labumi? Latvijā politiskās vērtības ir pārāk neskaidras, tāpēc tas neizbēgami noved pie locīšanās un minēšanas – kas būtu labi un kas nebūtu. Kā var teikt, ka NA nespēj veiksmīgi risināt tranzīta jautājumus? Kur ir pierādījumi? Atspēkot to var tikai ar darbiem. Ne tikai teikt – mēs gribam ministra amatu, bet uzreiz piedāvāt programmu – kas tiks darīts, lai atrisinātu tranzīta un citas problēmas. Tieši tāpat šobrīd būtu jāvelta liela enerģija, izstrādājot stratēģiju un taktiku Rīgas domes vēlēšanām. Nepieciešama tikpat liela mobilizācija, kā tas bija pirms gada referenduma laikā.
Fakti Māra Ruka grāmatas “20. gadsimta latvietis: Gunārs Astra” (papildināts izdevums) (2012) “Spridzinātāji. Rīgas Uzvaras laukums” (2011) “Lielzirneklis: Latvija Valērija Kargina tīklā” (2009) “Īsvēsture: patiesā Vaira Vīķe-Freiberga” (2008) “No zemes un debesīm Pērkons” (2006) “Pusķieģelis tavu acu krāsā” (dzeja) (2004) “Latviešu seksualitātes vēsture” (2000) “Gunārs Astra” (1998) “10 mēneši ar Joachimu Zīgeristu” (1996) |
