Māris Ruks: Ar karoga turēšanu vien nepietiek 5
Ar publicistu, zinātņu doktoru Māri Ruku sarunājas Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.
V. Krustiņš: – Jūs esat zināms kā publicistisku grāmatu autors. Vai šobrīd top kāda jauna?
– Tā iznācis, ka man liktenis lēmis strādāt ar kontraversālām tēmām – par tām nav pierasts runāt, tās var pat satraukt, tomēr tās ir ļoti būtiskas…
– Piemēram?
– Manuprāt, liela problēma ir, ka latvieši bieži nespēj saskatīt, kas ir patiesie tautas varoņi, bet dažreiz par tādiem mēģina pataisīt cilvēkus, kuriem šāds gods nepienāktos. Mana iepriekšējā grāmata bija par Gunāru Astru, kura varoņdarbs joprojām nav līdz galam saprasts un apzināts. Nesen trīs latviešu eiroparlamentārieši Inese Vaidere, Kārlis Šadurskis un Krišjānis Kariņš kopīgi ar “Daugavas vanagu” organizāciju rīkoja konkursu skolēniem – kā viņi redz Gunāru Astru, viņa lomu kopumā vēsturē un mūsdienās. Darbi bija interesanti, labi. Pirmo vietu ieguva Limbažu 3. vidusskolas skolēns Artūrs Grugulis (vēstures skolotājas Daigas Rudzītes vadībā) – viņš bija veicis apjomīgu pētījumu. Tomēr, neskatoties uz to, ka konkursam bija labs balvu fonds, atsaucība nebija liela. Tas rada jautājumu – kā tad ir ar Latvijas vēstures mācīšanu skolās? Kāds ir saturs?
Nesen piedalījos Holokausta konferencē Rīgā, kur satiku rabīnu Dr. Josefu Mendelēviču. Viņš bija ieradies no Izraēlas un Latvijā nav bijis 40 gadus. Viņš atvainojās, ka nevarēs runāt latviski, taču visa viņa izturēšanās apliecināja cieņu latviešu valodai. Rabīns atgādināja, kā pret latviešu valodu izturējās padomju laikā un ka to saukāja par “suņu valodu”.
Šī runa tika teikta Krievijas vēstnieka klātbūtnē! Padomju laikā Mendelēviču tiesāja, jo viņš kopā ar domubiedriem mēģināja pētīt nogalināto ebreju kapavietas Rumbulā. Varai šādas aktivitātes nepatika, jo tajā laikā holokausts kā noziegums netika atzīts, bija tikai “fašistu noziegumi pret padomju tautu”. Izsūtījumā Mendelēvičs iepazinās ar Astru, kurš viņam palīdzējis saprast izdzīvošanas mākslu šajās nometnēs. Un tieši rabīns Mendelēvičs man teica, ka latviešiem taču Gunārs Astra ir īsts un liels nacionāls varonis. Tā ir taisnība, tikai žēl, ka cilvēki no tālienes to saprot labāk nekā paši latvieši.
Man dažreiz šķiet, ka ir tendences heroizēt atsevišķus cilvēkus, kuri to nav pelnījuši. Piemēram, Herberts Cukurs – ļoti problemātiska un tumša personība Latvijas vēsturē. Arāja komandas biedrs, draugs un “mūža brālis” sektantiskajā latviešu studentu korporācijā “Lettonia”, turēts aizdomās par kara noziegumiem, kuriem nav attaisnojuma, tie tiešām bija ļoti smagi noziegumi – neaizsargātu Latvijas ebreju tautības pilsoņu nogalināšana. Tagad dzirdu, ka Cukurs esot latviešu tautas “sirdsapziņa”, pat tāds kā “nacionāls varonis”, esot jāpanāk, lai viņš tiktu pārapbedīts Brāļu kapos. Es to nesaprotu…
– Jūs aizskārāt būtisku tēmu – ar ko latviešiem lepoties! Bieži brīnās, ka jaunajai paaudzei trūkst pašapziņas un pašlepnuma, bet no kurienes tie var rasties? Vai mums ir grāmatas un filmas par to, kas pozitīvs noticis pirmskara Latvijā? Tikai kritika, pārmetumi… Vai tā nav arī publicistu vaina, ka trūkst šo grāmatu un filmu?
– Domāju, ka savās grāmatās esmu centies skatīt arī pozitīvo Latvijas mantojumu. Piemēram, Uzvaras laukuma izveides ieceri – cerams, ka arī tā reiz tiks īstenota. Taču veselīga pašlepnuma trūkums ir daudzu gadu mērķtiecīgas politikas rezultāts. Jau kopš 1940. gada tika apzināti nīdēts Kārļa Ulmaņa veikums. Tas turpinājās gan pie nacistu okupācijas, gan vēlāk padomju režīma laikā. Okupācijas varas darīja visu, lai pazemotu un iznīcinātu cilvēkus, kas iestājās par cilvēciskām vērtībām. Ulmaņa laikabiedru Alfrēdu Bērziņu nacisti turēja Zaksenhauzenes nometnē, Konstantīnu Čaksti – Štuthofas nometnē.
Tos, kas bija izdzīvojuši, gaidīja līdzīgs liktenis PSRS gulaga nometnēs. Tas viss radīja pašapziņas vakuumu un vienlaikus vēlmi veidot latvieša kā cietēja tēlu. Tas savukārt traucē paskatīties un izvērtēt gan Latvijas sasniegumus, gan tumšās puses. Gan vēsturē, gan tagad.
– Jūs esat filoloģijas doktors. Kā skatāties uz akadēmisko aprindu lomu sabiedrības viedokļa veidošanā?
– Ja runā par viedokļu līderiem, to lielā mērā ietekmē plašsaziņas līdzekļi. Ja ir tradīcija par visiem politiskajiem jautājumiem kā ekspertu uzrunāt, piemēram, politologu Ivaru Ījabu, tad viņš arī kļūst par šāda viedokļa veidotāju. Un tāpat arī vairāki citi. Vai šiem viedokļiem var uzticēties? To es varētu salīdzināt, piemēram, ar veselīga uztura speciālistiem, kas ne vienmēr ir kvalificēti diētas ārsti. Piemēram, pēkšņi parādās paziņojumi, cik ļoti svarīgi lietot uzturā rapšu eļļu. Bet vai tiešām tā ir kļuvusi tik veselīga vai kādam ir interese īslaicīgi lobēt tieši šo produktu? Līdzīgi arī ar politiku un vēsturi. Piemēram, kāds eksperts uzstājas ar viedokli, tas tiek vairākkārt apspriests, uzsūkts sabiedrībā. Bet pēc brīža dzirdam, ka šis pats eksperts jau runā kaut ko citu. Pēkšņi ir pretrunas, un cilvēkiem sāk likties, ka tas ir haotisks mudžeklis.
– Kā jūs vērtējat aizvadīto pašvaldību vēlēšanu rezultātus? Var just, ka tas būtiski ietekmējis politisko noskaņojumu, un pēdējā laikā parādās daudz jaunu paziņojumu, kas pirms vēlēšanām nebija dzirdami.
– Es domāju, ka vēlēšanu rezultāti Rīgā ir ilglaicīgas politiķu rīcības sekas.
Godīgi sakot, daudzi Ušakova priekšgājēji ar savu darbību vai drīzāk bezdarbību radīja augsni, lai “Saskaņas centrs” varētu izcelties. Daudziem vēlētājiem sadzīviskās lietas ir ļoti svarīgas, tajā skaitā transporta atvieglojumi, komunālie atvieglojumi, infrastruktūra.
Piemēram, pēdējos gados ir labiekārtota Ķengaraga promenāde – tagad tā ir ļoti patīkama pastaigu vieta, ko daudzi rīdzinieki augstu novērtē. Tas veicina labvēlību pret pašreizējo Rīgas domes vadību un galu galā ietekmē vēlēšanu rezultātus. Latvieši, kas it kā tik ļoti rūpējas par savu valodu, nav ne pirkstu pakustinājuši, lai uzliktu pieminekli Jānim Endzelīnam vai citiem ievērojamiem valodniekiem. Varbūt atkal gaida, ka Ušakovs to izdarīs? Kur Konstantīna Čakstes piemineklis? Iekšēji kašķi visu noēd…
– Jānis Urbanovičs presē stāsta, ka viņš (t. i. “SC”. – Red.) gaida “racionālus nacionālistus”, ar kuriem kopā strādās valdībā. Kā jūs patlaban prognozējat Nacionālās apvienības nākotnes izredzes?
– Tas pilnībā būs atkarīgs no viņu darbiem, runām cilvēki vairs īsti neuzticas. Satiku daudzus nacionāli noskaņotus cilvēkus, kuri pašvaldību vēlēšanās nepiedalījās. Kāpēc? Sirdsapziņa neatļauj… Kā tā? Par Ušakovu nevar balsot politiskās pārliecības dēļ, bet arī no citām partijām īsti neredz – par ko.
– Bija taču Sarmīte Ēlerte, Baiba Broka…
– Acīmredzot šis piedāvājums visus vēlētājus nepārliecināja.
Es ieteiktu NA uzmanīgāk skatīties sabiedrības noskaņojumu. Nepietiek ar to, ka tu ārēji pārstāvi nacionālo ideju un politikā tev it kā šajā brīdī nav konkurences. Tas ir nepārtraukts darbs ar sabiedrību, lai nerastos iespaids, ka varas iespaidā partija ir kļuvusi augstprātīga.
Tas savulaik bija pārsteigums “Tēvzemei un Brīvībai” – kā, mēs taču esam nacionālisti, augstu turam šo karogu, kāpēc tad nacionāli noskaņoti cilvēki par mums vairs nebalso?
M. Antonevičs: – Bet kas turēja šo karogu? Tagad izrādās, ka viens “TB”/LNNK biedrs Andrejs Požarnovs jau kandidē no “SC” saraksta Rīgas domes vēlēšanās, otrs – Jānis Straume – presē aģitē, ka steidzīgi jāveido kopīga valdība.
– Turklāt nav jau nekādas pārliecības, ka viņu piemēram nebūs sekotāju. Tas ir jautājums par politiskās elites idejisko noturību un konsekvenci. Cilvēks var mainīt uzskatus un partijas arī, bet ne jau tik radikāli. Vai tā nav morāla nodevība attiecībā pret cilvēkiem, kuri kādreiz par viņiem balsojuši, nodrošinājuši ar amatiem un algu…
V. Krustiņš: – Un kādi būtu jūsu ieteikumi Nacionālajai apvienībai?
– Jāmēģina attīstīties, piesaistīt cilvēkus. Tā nevar būt viena Raivja Dzintara partija. Es saprotu, ka viņu biedē, ka starp jaunpienācējiem varētu būt iespējamie šķeltnieki, taču šīm bailēm jāpārkāpj pāri. Līderim tas jāspēj.
