Māris Riekstiņš: Krievijā ir mīts, ka NATO paplašināšanās notiek pret viņu gribu 39
Krievijā pastāv vairāki mīti, kas attiecas uz NATO paplašināšanās procesu, norāda Latvijas vēstnieks Krievijā Māris Riekstiņš, viesojoties TV24 raidījumā “Ziņu TOP”. “Tās valstis, kas tika uzņemtas NATO, tika bez maz vai uzņemtas, viņiem nejautājot vai pret viņu gribu – tie ir kaut kādi ļaunie kolektīvie Rietumi, kas kaut kādas jaunās valstis ir pieņēmuši savā lokā.”
Viņš norāda, ka tiek ignorēts Vašingtonas līguma 10. pants, kurā ir runa par “atvērto durvju principu”, kas nozīmē, ka nevienam no transatlantiskās ģeogrāfiskās telpas nevar aizliegt vērsties ar lūgumu uzņemt NATO.
“Šis 10. pants pasaka ļoti skaidri, ka lēmumu par jaunu dalībvalstu uzņemšanu pieņem esošās dalībvalstis, izvērtējot, vai konkrētās valsts dalība NATO dos pienesumu dalībvalstu drošībā,” vēstnieks skaidro.
Arī, kad Latvija un pārējās Baltijas valstis stājās NATO, mums vajadzēja sūri, grūti strādāt, lai pierādītu tā laika dalībvalstīm, ka mūsu dalība būs pienesums pārējiem.
Viņš atzīmē, ka no vienas puses tā varbūt ir egoistiska pieeja, bet tajā paša laikā NATO ir aizsardzības alianse, kuras dalībvalstis pauž gatavību aizstāvēt viena otru militāra uzbrukuma gadījumā, tāpēc ir jābūt pārliecībai, ka, uzņemot jaunu valsti, nepalielināsies risks apdraudējumam.
Šobrīd daudzi Rietumu politiķi ir izteikušies, ka konkrētajā brīdī Ukraina nav gatava tikt uzņemta dalībai NATO.
Tā ir virkne sarežģītu un varbūt dažkārt pat birokrātisku kritēriju, kuriem jāiet cauri.”Mums arī bija jāpierāda, ka mums ir civilā kontrole pār bruņotajiem spēkiem, mums ir bruņotie spēki attiecīgi arī reformēti un gatavi, mēs spējam nodrošināt NATO klasificētās informācijas aizsardzību…” Riekstiņš uzskaita kritērijus.
Izskatās, ka krievi ir iestāstījuši sev, ka šis process ir vienkāršs – atliek vien gribēt un var kļūt par dalībvalsti.
