Rēvalds: “Bēgot no vilka, mēs varam uzrauties uz lāci” – cilvēka dabā ir tieksme pēc apreibināšanās 84
“Veselības centra 4” valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds, TV24 raidījumā “Preses klubs”, diskutējot par alkohola grozījumiem, norādīja, ka cilvēka dabā vienmēr būs tieksme pēc apreibināšanās.
“Cilvēka dabā ir tieksme pēc apreibināšanās, pēc dažāda veida stimulācijām, kas mums dod kaut kādas, esoši šķietamas, labsajūtas. Un tas, ka bēgot atkal no vilka, mēs varam uzrauties uz lāci, arī vienmēr ir fakts. Ja mēs liekam svaru kausos, piemēram, alkoholu vai dažāda veida narkotikas, tad, godīgi sakot, no medicīniskā viedokļa daudz trakāka lieta ir narkotikas,” pārliecināti pauž Māris Rēvalds.
Viņš pieskaras marihuānas legalizācijas jautājumam: “Rotaļāšanās ar marihuānas legalizāciju arī kaut kur ir visā šajā kontekstā. Jūs jau ziniet, ka arvien vairāk valstis legalizē marihuānu. Pirmkārt, tāpēc, ka viņi tāpat visi lieto un līdz galam apkarot neizdodas, un otrs viedoklis – lai labāk legāli pieejamas tādas vieglākas narkotikas, nekā cilvēki “aiziet” uz smagajām. Taisnības labad gan jāsaka – vieglās narkotikas bieži ir kā tilts uz smagajām.
Bet, ja mēs lielos vilcienos ņemam dažādas atkarības, tad ar alkoholu tomēr var labāk sadzīvot un alkoholisms ir vieglāk izārstējams, labāk kontrolējams nekā narkotikas un narkotiku atkarīgie. (..)
Marihuānas pīpēšana ir iespējami labākais scenārijs, bet tas ir tas tramplīns uz visu pārējo, kas atkal ir ļoti slikti. Un pa taisno nonākt ellē, degradēties, priekšlaicīgi nomirt ir ļoti viegli un ātri, pie kam – cilvēka personības izmaiņas ir daudz smagākas un arī tās visas asociālās sekas, kas seko no dažāda veida narkotikām, ir daudz briesmīgākas nekā no pārējām apreibinošām vielām.”
“Veselības centra 4” valdes priekšsēdētājs uzskata, ka ir jāskatās mazākā ļaunuma iespējamība, bet patiesība ir tāda, ka alkohola ierobežošanas jautājumā nav gatavu atbilžu. “Šī ir ļoti grūta tēma, ļoti sarežģīta, tai nevar pieiet viegli. (..) Cilvēki ir ļoti dažādi un katrā valstī ir savādāk. Mēs zinām tās pašas Dienvidu valstis, kurās ir vīna dzeršanas kultūra – tur visi, piedodiet, visu laiku ir tādā vieglā “lidojumā” pat pie stūres.”
Šajā kontekstā viņš atcerējās absurdisku stāsu no savas dzīves par pieredzi Gruzijā. “Šoferis pilnīgā dzērumā vada mašīnu un viņu aptur inspektors – es domāju, ka viss cauri, beigas! Viņu izvilka no mašīnas, bet tas, ka viņš ir pillā, nebija nekas – izrādās, ka viņš nedrīkstējis runāt pa telefonu.”
