Māris Peilāns: Robežjoslas būvniecība turpinās. Izcirstie koki nav pazuduši 1
Autors: SIA “Ceļu būvniecības sabiedrības Igate” valdes priekšsēdētājs Māris Peilāns
SIA “Ceļu būvniecības sabiedrība Igate” (“Igate”) pēdējā laikā saskārusies ar vairākiem publiski izteiktiem apgalvojumiem un apsūdzībām saistībā ar pierobežas infrastruktūras izbūvi, uz kurām būtu pēdējais laiks arī publiski atbildēt.
Būvniecības process turpinās
Tātad – “Igate” 2015.gadā noslēdza līgumu ar Valsts Robežsardzi par Latvijas – Krievijas robežas infrastruktūras izbūvi. Šobrīd par šo, joprojām būvniecības procesā esošo un ekspluatācijā nenodoto objektu nevis pasūtītājs, bet trešās personas, kuras nepārzina projekta dokumentāciju, izsaka apgalvojumus, ka esot uzbūvēts “neatbilstoši tehniskajai specifikācijai”.
Piedodiet, bet tās ir blēņas! Objekts vēl nav uzbūvēts un būvniecības process turpinās, un, ja nepabeigtas būvniecības gaitā rodas kļūdas vai pat sīkas nepilnības, to novēršana ir daļa no būvniecības procesa.
Lai gan sākotnēji to bija paredzēts pabeigt un nodot pasūtītājam šogad, taču dažādu no mums un pasūtītāja neatkarīgu apstākļu dēļ, mēs lūgsim projekta nodošanas termiņu pagarināt par gadu. Lai nebūtu nekādu pārpratumu – nav pabeigti galvenokārt tie darbi, kas saistīti ar īpašuma objektu atsavināšanu pierobežā un tam pakārtotie darbi, kā arī tie darbi, kas saistīti ar pierobežā esošajiem Zemkopības ministrijas objektiem. Tie ir pamatīgi iekavēti un, piemēram, atsavināšana, nav beigusies vēl šobrīd, tādēļ līgumā ar Robežsardzi paredzētos darbus nav iespējams uzsākt. Tā nav ārkārtas situācija – šādas situācijas gadās pietiekami bieži.
Par cenām
Daži vārdi par cenām. Tiek apgalvots, ka “Igate” ir “sadārdzinājusi” pierobežas objektos notiekošo tiltu izbūvi – Baltkrievijas pierobežā tilti tiks būvēti dārgāk nekā Krievijas.
Ieviesīsim nedaudz skaidrības. Latvijas – Krievijas robežas izbūves izmaksas tika aprēķinātas pēc 2014. gada cenām. Trīs gadus vēlāk, kad mums jau ir pieredze par to, ar kādām grūtībām esam saskārušies Krievijas robežas infrastruktūras izbūvē un ir notikušas būtiskas pārmaiņas gan darbaspēka, gan materiālu cenās mēs piedalāmies citā konkursā – par Latvijas – Baltkrievijas robežās izbūvi un uzvaram arī to.
Skaidrs, ka šajā konkursā cenas ir pavisam citas un, protams, lielākas. Tās nemaz nevarēja būt tādas pašas vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tāpēc, ka likumdošana neparedz iespēju mainīt cenas projekta realizācijas laikā, neatkarīgi no inflācijas, metālu un koku cenām, darbaspēka izmaksu pieauguma.
Tas nozīmē, ka būvuzņēmējam jau pašā sākumā ir jāparedz un jāiekļauj līgumā prognoze par to, cik maksās darbaspēks un materiāli turpmāko trīs gadu perspektīvā, jāierēķina inflācija un citi riski. Turklāt viena no valsts pasūtījumu īpatnībām ir tā, ka nav iespējams paredzēt kurā gadā kādi darbi būs jāizpilda – tas atkarīgs no budžetā iedalītās naudas un Valsts Robežsardzes prioritātēm – viņi nosaka kādā kārtībā jāveic darbi atkarībā no piešķirtā budžeta.
Piemēram, Baltkrievijas robežas izbūves gadījumā pasūtītājs ir izvēlējies tiltus būvēt pirmajā līguma gadā, bet varēja izvēlēties to darīt arī pēdējā gadā – un visi šie scenāriji un ar tiem saistītie riski un izmaksas uzņēmējam ir jāiekļauj tāmē.
Otrkārt, iedomāties, ka cenas 2021. gadā var būt tādas pašas kā 2014., nozīmē neko nezināt par būvniecības nozares ekonomiku – Latvijas – Krievijas pierobežas infrastruktūras izbūves laikā darbaspēka izmaksas pieauga 2,3 reizes un daudzu materiālu cenām bija līdzīgas tendences. Līdz Baltkrievijas robežas izbūves pabeigšanai, darbaspēka izmaksu pieaugums var paspēt vēl dubultoties. Gribētu vēl piebilst, ka jēdziens “sadārdzinājums” ir attiecināms tikai uz situāciju, kad cenu izmaiņas notiek viena līguma ietvaros, nevis uz divām dažādām cenām divos dažādos valsts iepirkumos par divu dažādu objektu izbūvi.
Nocirstie koki nekur nav pazuduši
Visbeidzot par it kā “patvaļīgi nocirstajiem” un “pazudušajiem” kokiem un platāk nekā vajadzētu nocirsto joslu gar robežu. Pierobežas josla, kā to nosaka likums, nedrīkst būt mazāka par 12 metriem, taču konkrētajā gadījumā pasūtītājs objektā, dabā, vērtēja kā izveidot pierobežas joslu tā, lai Robežsardze varētu labāk veikt savus pienākumus un maksimāli tālu redzēt pie robežas notiekošo. Josla izveidota saskaņā ar pasūtītāja norādījumiem.
Jāpiebilst, ka uz šo joslu darbojas tikai likums par robežu, nevis likums par mežiem – un tieši tā kā likumā rakstīts konkrētajā gadījumā ir notikusi apauguma novākšana, kas, starp citu, pārsvarā bija mazvērtīgs krūmājs. Tā nav klasiskā mežizstrāde un meža apsaimniekošana. Kokmateriāli, kas šajā procesā iegūti, glabājas krautnēs – daļa objektā, daļa pakalpojuma sniedzēja noliktavās un to nav grūti pārbaudīt. Kas ar šiem kokiem notiks tālāk – tas ir pasūtītāja kompetencē.
Konflikta upuris
2017.gadā “Igate” bija lielākais nodokļu maksātājs Zemgales reģionā, datu par 2018. gadu vēl nav, bet, ļoti iespējams, saglabāsim šo vietu, jo 2018.gadā nodokļos esam samaksājuši vēl vairāk un jāpiebilst, ka arī 2019.gadā samaksāsim vairāk nekā 2018. gadā.
Ko esam ieguvuši par šo naudu? Pagaidām – tikai cerību, ka valsts, tiesībsargājošo iestāžu personā, pret uzņēmumiem, kas ir godīgi strādājuši un maksājuši visus nodokļus, arī izturēsies godīgi. Taču reālajā dzīvē esam ierauti divu organizāciju – Valsts Robežsardzes un Iekšējās Drošības biroja (IDB) savstarpējā konkurencē un neesam vienīgais šī konflikta upuris.
