Māris Olte: Nozares konkurss “Sakoptākais mežs” ir kā manifests pasaulei 0
Latvijas Meža īpašnieku biedrība (LMĪB) pērn pirmo reizi rīkoja konkursu „Sakoptākais mežs”, kura mērķis ir ne tikai parādīt Latvijas sabiedrībai skaistākos un sakoptākos mežus, bet arī atgādināt meža īpašuma uzturēšanas nozīmi. Kā vislabāk uzturēt savu meža īpašumu un kāda ir sabiedrības izpratne par sakoptu mežu, stāsta Māris Olte, biologs, dabas draugs un viens no konkursa „Sakoptākais mežs” žūrijas pārstāvjiem.
Mežs kā tava sēta
Mums visiem ir savas lielās un mazās atbildības. Pašlaik liela daļa cilvēku ir pievērsušies savu īpašumu, to skaitā arī mežu, labiekārtošanai un sakopšanai. Katram latvietim, kuram pieder mežs, ir savi uzskati par to, kas ir skaisti un svarīgi – attiecīgi kaut kas tiek no meža paņemts, kaut kas atstāts neaiztikts.
Ja esi sakopis savu māju un sētu, tad nākamais līmenis jau ir meža īpašums. Pēc maniem novērojumiem, sakopts mežs lielai daļai cilvēku ir tikpat svarīgs kā sakopta sēta.
Taču attiecībā uz meža kopšanu ir svarīgi saprast, ka veco nomaina jaunais. Piemēram, pareiza mežu ciršana ir ne tikai nozīmīgs meža ilgtspējas faktors, – koku ciršana jau no laika sākuma ir bijis dabīgs process. Mežs aug, mežs ir izaudzis, mežs ir pāraudzis, un laiks nākt jauniem kokiem veco vietā – visas šīs meža fāzes ir svarīgas.
Ne mazāk svarīgi ir arī saprast piemērotāko ciršanas pieeju. Katram mežkopim ir sava izpratne un pamatotas zināšanas, kādu ciršanas metodi izmantot. Mežu ciršanas labā prakse pieprasa ņemt vērā koka lietderību un spēju augt, barot meža iemītniekus un sniegt visu nepieciešamo apkārtējai dabai – tie ir faktori, kas meža apsaimniekošanā arī tiek ņemti vērā.
Mežs mainās ļoti lēnām, tas nenotiek gada vai divu laikā, bet desmitos gadu – tur, manuprāt, slēpjas šī procesa skaistums, jo tu to vari redzēt un izštukot, kā tajā piedalīties.
Informācijas apmaiņa
Meža īpašumu Latvijā ir gana daudz, un ir dažādas meža īpašnieku biedrības, Latvijas Valsts meži, kas veido šo sakopto mežu kultūru, tāpat arī dažādi kooperatīvi.
Pēc būtības jau cilvēki tiecas sakopt to, kam dabā nav paredzēts būt kārtīgam, vismaz ne pēc tāda kārtības modeļa, kā mēs, cilvēki, esam iedomājušies. Tomēr, esot daļa no šīs kultūras, mēs piedalāmies informācijas apmaiņā – sakop savu mežu, pastāsti, kāpēc esi izvēlējies tieši šādu pieeju, un šī pieredze tiek nodota tālāk!
Atminos – pagājušajā gadā biju aizbraucis pie pāra, kas mežizstrādes kompānijas vietā bija izvēlējušies paši ieguldīt savu darbu, plānoja, kur kas augs, un pēc savas skaistuma izpratnes arī vadījās. Kā biologs es redzu, ka ne vienmēr šis cilvēku personīgais skaistuma etalons ir pats piemērotākais dabai, tomēr ir prieks redzēt, ka cilvēki gūst gandarījumu par paveikto.
Manuprāt, šajā digitālajā laikmetā ir ļoti svarīgi, ka tev ir kaut kāda lieta, kurā, ar rokām darbojoties, panākt rezultātu.
Kaislība, kas ielikta mežā
Pagājušā gada konkurss deva iespēju iepazīties ar atšķirīgajām mežkopības pieejām, kā arī gluži pretēji – ar kopīgo, kas visus dalībniekus vieno. Visi cilvēki, kas pieteica savus meža īpašumus un kurus mēs devāmies apciemot, savos īpašumos bija ielikuši milzīgu mīlestību un darbu, un to varēja arī redzēt un pat just apciemojot.
Neapšaubāmi uzvarēja tie, kas šai atbildībai – meža uzturēšanai – ir piegājuši ar sirdi. Atklāti sakot, šie konkursa dalībnieki iedvesmoja arī mani uz dažiem varoņdarbiem manis paša mežā. Nedaudz paimprovizēju par melnalkšņu tēmu savā upes malā. Tāpēc arī citus cilvēkus aicinu piedalīties konkursā „Sakoptākais mežs”, jo tā ir ārkārtīgi vērtīga domu apmaiņa! Dalība konkursā ir sava veida manifests pasaulei – man te ir ko parādīt! Tas nozīmē, ka cilvēku domas ir nobriedušas, darbi ir izdarīti un viņi ir gatavi ar saviem rezultātiem dalīties.
Vairāk par konkursu “Sakoptākais mežs” lasiet šeit
