Ko tu pats gribi savējiem iemācīt – to vagu, ko vajag art? 15
Kad ar “Vides faktiem” aizbraucām uz Ekvadoru, satikām vietējo indiāni Hektoru, kurš varēja gandrīz pliks, tikai ar apsēju ap gurniem iet medīt cūkas – tā bija viņa pasaule, par kuru viņš zināja ļoti daudz. Viņš bija precējies ar vācieti un audzināja divus burvīgus bērnus. Jautāju – Hektor, esi tāds riktīgs džungļu vīrs, cūku vari pievārēt ar vienu roku, ka nemetas, vai bērni arī tāpat mācēs? Nē, nemācēs. Redzi, un tas ir pasaules gals, kas pienāk brīdī, kad cilvēks no meža aizgājis tik tālu, ka vairs netiek atpakaļ, jo nespēj tajā izdzīvot.
Ko es varu izdarīt kā tēvs? Lai vismaz manējie kaut ko spēj dabā. Nesaku, ka visiem jāmāk cept gliemežus, bet būtu jāzina, kurā brīdī cirst koku vai iesēt zirņus, vai sīpolus novākt, kā samēslot zemi. Mums ir vajadzīgas tādas vienkāršas un foršas lietas, lai iešana dabā nekļūtu par eksotisku nodarbošanos. Šogad pie Vedzes upes rīkojām dabas talku, kurā vadīju meistarklasi ar pārgājienu, un divas meitenītes atteicās iet mežā. Esot bail. No kā? No ērcēm un čūskām – mārketinga gala produkts. Aizlaidu viņas pie hidrobiologa Andra Urtāna, kurš turpat blakus rakājās pa upīti.
Pats grūtākais ir bērnam netraucēt ar savām iedomām, jo īpaši, ja mājās ir pusaudzis, kuram tu vispār neko nedrīksti teikt vai aizrādīt. Zinu, ka galu galā viss būs labi, bet to brīdi sagaidīt ir neiespējami.
Kā puikas jūtas lauku vidē, nevelk uz pilsētu?
Protams, ka velk. Taču man prieks, ka viņi var būt apbrīnojami patstāvīgi. Šodien ar sievu un meitiņu esam Rīgā, bet pilnīgi noteikti zinu, ka Nemo visdrīzāk būs izrāvis kādu zivi no upes vai dīķīša. Vai Vitamīns (domāts vecākais dēls Vits. – I. P.) ir aizgājis pļaut, to es nezinu, bet Totiņš no kaimiņu dārza būs nospēris kādu zemeni.
Tev taču arī pašam ir dārzs.
Mums labi padodas burkāni, ķiploki, sīpoli un zirņi, kuriem nepakāsu pozīciju, kad jānostiepj aukliņas, lai pie tām pieķeras. Ja to nokavē – cauri. Man izaug arī otrā cukurzirņu raža. Ābolus ņemam no vecākiem – viņi dzīvo netālu. Nesalieloties – pirms mēneša pēdējos, tādus lielus un sārtus kā pasakā par Sarkangalvīti no pagraba izcēlām.
Kā četru vīriešu kompānijā jūtas tava sieva Inese?
Meitiņas Luīzes piedzimšana viņā atvērusi sievišķo pusi un sajūtas. Puikas padara vairāk vīrišķīgu, bet sievišķais atrod ceļu uz sievišķo. Inese ir ieguvusi sievietes stāju, kas zina, ko dzīvē grib un kā dzīvot, – tas ir lielākais, kas ar viņu noticis, mums kopā esot.
Kad precējies, zināji, ka būs tik daudz bērnu?
Tāda nojausma man bija. Kā daudzbērnu ģimenē dzīvojošam eksemplāram grūti saprast, ka ģimenē nav bērnu vai tikai viens. Ja tev blakus ir cilvēks, ar kuru tu labi saproties, tad savienībai lielā mērā ir jēga, ja rodas bērniņi.
Dzīvē mēdz būt dažādi gadījumi.
Nupat satiku vienu sievieti, kurai viens bija pašas un trīs audžubērni, lūk, tas ir risinājums. Mums savā laimes ligzdā, kuru paši esam iekopuši, laist iekšā svešu cālēnu liekas pretdabiski, lai gan tā ir lielākā dabas misija. Caur bērnu atnākšanu pasaulē tu vari vairāk iegūt nekā pazaudēt.
Viens no argumentiem – bērnu ir tik, cik var uzturēt, izskolot.
Kristieši saka – ja paļaujies, tev top dots.
Pašam sava māja ir nākotnes projekts?
Ar saviem četriem bērniem un aktīvu darbošanos tēvzemes labā esam to pelnījuši, vai dzīve ļaus piepildīt, redzēs. Man ir vēl viens sapnis – kad bērni jau būs lieli un pie mums atbrauks ciemos, viņi ieradīsies zirgos – pārjās pāri upei un palaidīs tos ganīties palienes pļavā.
* “Velci, tēti” – Klāva Elsberga dzejoļu krājuma nosaukums, kuru 1989. gadā sastādījusi viņa dzīvesbiedre I. Auziņa.
MĀRIS OLTE
Raidījumu vadītājs, žurnālists un deputāts
Dzimis 1968. gada 12. septembrī.
Beidzis Ērgļu vidusskolu.
Studējis Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē.
Vada un veido televīzijas raidījumus “Vides fakti”, “Karaliste”, “Makšķerē ar Olti”, radio – “Zaļais stūris”.
2009. gadā no Rīgas pārcēlies uz dzīvi Ērgļos.
Šogad ievēlēts Ērgļu novada domē par deputātu.
Studentu korporācijas “Lettgallia” biedrs.
Laulībā ar Inesi Olti, ģimenē – trīs dēli un meita.
