Ko saki par atkritumu degšanu Jūrmalā? 15
Tas bija bīstamo atkritumu dedzināšanas otrais zvans. Ja cilvēks nespēj attapties pēc pirmajiem diviem, trešais nāk uz galvas kā ķieģelis.
Pirmais zvans noskanēja pirms gadiem pieciem, kad visos novados, kur vien iespējams, asi noairēja atkritumu dedzināšanas rūpnīcas būvniecības ideju. Lai gan paši ražojam atkritumus kā tādi purva susuri!
Ja piedāvātu tādu Ērgļos, arī ērglēnieši būtu pret.
Atrodamies Vidzemes augstienē, un mūsu stratēģijā paredzēts tūrisms. Dobele tādai rūpnīcai būtu daudz piemērotāka vieta, jo tur atrodas viens no attīstītākajiem rūpnieciskajiem parkiem. VARAM (Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. – I. P.) jānosaka, kurā Latvijas reģionā vēlams izveidot atkritumu dedzināšanas rūpnīcu. Mūsdienās atkritumus pasaulē dedzina, ir labi filtri, kas novērš gaisa piesārņojumu.
Tas nav attaisnojums notikumam Jūrmalā. Valsts vides dienests ir kaut ko palaidis garām, tāpat zaļie – nevalstiskās vides organizācijas – var teikt, ka strādā pa tukšo. Kādi resursi aizgāja cirka dzīvniekiem, daļu būtu veltījuši atkritumu uzkrājējiem.
Profesionāli zaļie sēž atbildīgās vietās un čakarē visu, ko var sačakarēt. Mēs esam pārāk maza zeme, lai tautsaimnieciski svarīgas lietas noreducētu tikai līdz zaļai politikai. Esmu iedziļinājies kūdras jomā – lūdzu, ātrāk izdariet Latvijas purvu inventarizāciju, lai varētu saprast, kuros drīkst vai nedrīkst saimniekot! Tā ir reāla sāpe – pie mums ir brīnišķīgais un iedvesmojošais Palšu purvs ar maziem ezeriņiem, kur var peldēties, pats turp vedu ekskursantus, bet tam ir arī otra daļa – vairāki simti hektāru, kurus savulaik nosusināja un var izstrādāt. Tad atnāca zaļie un pateica – tas būs “Natura” liegums un punkts. No 800 hektāriem iedod kaut vai 200 apsaimniekot, tas ir tik svarīgi laukiem, jo būs darbs un iztikšana!
Zaļajam bieži vien labāk patīk būt zaļam un nedomāt līdzi par šīm lietām, taču daudz vairāk Latvijā varētu izdarīt, ja domātu nacionāli patriotiski nekā tikai savās dogmās. Lai viņi neapvainojas, bet labāk izdomā, kā kopā sastrādāties, jo esam viena tauta.
Kādam taču jābūt atbildīgam par piesārņoto gaisu un zemi no sadegušajiem atkritumu kalniem?
Nāk prātā gadījums, kad man piezvana kā Mārim Oltem un stāsta, ka cilvēki darbojoties pa Daugavmalu, it kā liekot tīklus, lai sadabūju inspektorus, kas pie viņiem atbrauktu. Pēc pāris nedēļām zvana atkal, jo notiekot tas pats. Prasu zvanītājam, vai esi saimnieks savās mājās vai neesi? Pasaki, ka dabūs pa zobiem vai izdurs riepas, ja tos sūdus tur taisīs. Lai tinas un miers! Vairāk man nezvana. Tas ir tāds stulbums, ja liekas, ka kāds tavā vietā visu izdarīs.
Tāpat kā elementāru atkritumu šķirošanu, kas lielai daļai Latvijā vēl arvien ir kā zobu sāpes.
Lielākā daļa atkritumu ir mūsu galvās – kā domājam, novērtējam otru cilvēku, atļaujamies uzvesties, rīkojamies. Par to jādomā līdzi. Pastāstīšu, kā man izdevās noķert situāciju pagājušā gada jaunsargu spartakiādē Gulbenē – abi vecākie puikas ar to ir reāli aizrāvušies, jo tur notiek daudz sacensību un radoši izdomātu disciplīnu. Skatos, nāk pretī vīrs ar diviem puikām, no kuriem viens ir gauži nelaimīgs. Tēvs viņu ved pie medmāsiņas un bar, ka karājies pie stieņa tik ilgi, kamēr no plaukstām nogājusi āda. Sākumā es arī jutos šokēts, bet pēc tam apjēdzu, ka zēns taču ir malacis, jo bija dūša turēties pāri saviem spēkiem! Teicu, lai puiku nebar – nevajag bērnībā lauzt cilvēku.
