Māris Olte: Lielākā daļa atkritumu ir mūsu galvās 15
Uz Rīgu viņš brauc reizi nedēļā, padara darbus un caur Lielajiem Kangariem atpakaļ uz Ērgļiem. Pirms deviņiem gadiem vides pētnieks, žurnālists un raidījumu vadītājs Māris Olte atgriezās dzimtajā pusē, lai ar ģimeni būtu tuvāk dabai. Tagad viņam padomā Ērgļos attīstīt tūrismu – jau kā novada deputātam un laimīgam četru bērnu tēvam.
Lūdzi uzdot jautājumu, kad pienāks pasaules gals, varbūt tev ir arī atbilde, kad Latvijā beigsies oligarhu laiks? Viesnīcā “Rīdzene” ierakstītās sarunas taču esi klausījies.
Oligarhu lieta iemācīs apskatīties un padomāt pašiem, kas ko dara un raksta. Daudzi uzskata, ka tas, ko “Panorāma” rāda, arī ir. Tagad rādās, ka varbūt bijusi pie rokām. Kā mans draugs Raimonds Dombrovskis saka – domā līdzi! Tas mums jāiemācās, jo savā mīļajā naivumā iedomājamies, ka kāds radījis pasauli, kur esam ļoti gaidīti. Un tad sākas – kredītkompānijas paņem vienu cilvēku daļu, izkastrē un izsvaida pa visu pasauli, valdība labāk sadarbojas ar bankām, nevis aizstāv iedzīvotājus.
Attāls radinieks Anglijā, kuru savulaik apciemoju, man teica: tu tikai dažas lietas nedari – ja vari, neaizņemies bankā naudu, nepērc jaunu automašīnu, jo, tiklīdz tu to iegādājies, tā kļūst lētāka par 30 līdz 40 procentiem, un trešais – nedomā, ka jums Latvijā uzreiz ies viegli. Esat nostājušies uz pareizā ceļa, bet augļus tas nesīs, agrākais, pēc 100 līdz 150 gadiem. Mēs reāli mācāmies no savām kļūdām, atbildību par sevi un atbildīgu attieksmi ilgtermiņā.
Ko tad mācāmies – pašvaldību vēlēšanas parādīja, ka kāpj un kāpj uz tiem pašiem grābekļiem Ventspilī, Rīgā, Jūrmalā.
Pats pirms pašvaldību vēlēšanām biju opozīcijā un tagad saprotu, ka ir ļoti grūti dabūt nost no krēsliem tos, kas ir pie varas, ja nu galīgi kaut ko nav salaiduši grīstē. Par visiem darbiem viņi var teikt, ka tos paveikuši, un nav melots. Tas ir kā Aleksandram Čakam sacensties ar mediju aģentūru – viens var rakstīt par raudošām lapām, bet aģentūra iebaros tautai visu, ko vajag.
Lielākā problēma, ko redzu, – tiklīdz cilvēks nonāk izdevīgā vietā vai pozīcijā, mēģina izraut maksimālo labumu sev. Nezinu, kurā brīdī viņam pietiek.
Kā redzams no sarunām – nekad nepietiks. Šodien sešos vakarā pie prezidenta pils notiks tautas sapulce par tiesiskumu, bet jau no paša rīta iepretim Ģenerālprokuratūrai būs pikets, kurā pieprasīs Kalnmeiera atkāpšanos saistībā ar prokuratūras neieinteresētību “oligarhu lietas” atklāšanā. Jāiet protestēt?
Protams, ka jāiet, lai redz, ka cilvēki nav ar to mierā.
Kuru tu aicinātu atstāt amatu, ja būtu dota tāda vara?
Pēc latviešu funktiera – pats aizvāktos. Un esmu to jau izdarījis – labprātīgā trimdā simt kilometrus no Rīgas. Kad bērni strīdas, mēs parasti sakām, lai sāk ar sevi. Esmu sācis ar sevi. Neesmu adekvātais analītiķis, ekonomists vai vides eksperts, bet cilvēks, kurš savā vietā centies puslīdz godīgi darīt savu darbu.
Ja par oligarhiem – visvairāk no šiem cilvēkiem ir solījis Šlesers – savā reklāmas kampaņā ar Stendzenieka rokām, nākamais – Šķēle, kurš kā ļoti augsta amatpersona – premjerministrs – šajā amatā ķēķiski taisīja zapti ar visādiem piena kombinātiem, kokapstrādes un atkritumu rūpniecības uzņēmumiem, tas nav godīgi, tā nedrīkst darīt. Lembergs darbojas kā komisārs, ja vajadzēs, pieteiks karu visai Latvijai. Viņš ir demagogs.
Valsts prezidenta reakcija bija ļoti mierīga. Viņš jau no jūsējiem – biologs.
Ja trīs mērkaķi mērkaķu barā ākstās, kāda daļa citam mērkaķu baram, ja nu vienīgi viņi var nonākt to verdzībā. Tas jau ir skumji…
Kādu turpinājumu, reakciju tu gaidi?
Gribu, lai viņi izspļauj, ko paņēmuši mutē. Nerunāju tikai par šiem trim nelaimīgajiem.
Ko nozīmē – izspļaut no mutes?
Pastaigā pa Ķīpsalu, kur visas zemes ir izpirktas. Ja tā būtu Honkonga vai kāda cita attīstīta valsts, būtu pilns ar debesskrāpjiem un birojiem. Tagad tur – privātīpašums un ķēde priekšā. Un tā visās vietās – piepirkušies, savākušies, salikuši atslēgas priekšā – laupīšana notikusi, visiem pilnas kabatas, viens uz otru skatās un nevar saprast, kurš ir zaglis. Sakratiet tos sumpurņus – vai nu viņi taisa kaut ko, vai atdod to pasākumu. Valsts buksē – mums visa kā trūkst!
Pats gribi vēlēt prezidentu vai atstāj to kā līdz šim – Saeimas ziņā?
Tibetieši saka – ja tev ir ienaidnieks, tā ir vislabākā iespēja kaut ko iemācīties. Simt gudrajām galvām būtu labi iemantot tautas dusmas – labāk lai viņi vēl prezidentu.
Tauta šobrīd ir uz ļoti zema pašapziņas un gaumes līmeņa, liela daļa publikas nav patstāvīgi spriestspējīga. Tas būtu riktīgs risks.
