Māris Niklass: Saka, ka šis ir Putina, ne Krievijas karš. Kurš tad sēž tankos? 0
Māris Niklass, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Gruzīnu izcelsmes krievu rakstnieks Grigorijs Chatišvili kādā Ukrainas TV kanālā runā, ka karš Ukrainā nav Krievijas karš, bet gan Putina karš, ka valsti okupējis cars. Gribas uzreiz jautāt – kurš vada tankus, lidmašīnas, vēlē prezidentu?
Klausos pasaules līmeņa autoritāti avīzes “Novaja gazeta” redaktoru Dmitriju Muratovu, par kuru savulaik, viņam saņemot Nobela prēmiju, kāds žurnālists bija rakstījis, ka laureāts ir krievs, bet ne lielkrievs, tādējādi viņu atdalot no Moskovijas civilizācijas pavalstnieka statusa. Otrs sarunu biedrs Vitālijs Manskis, kuram Latvija jau astoņus gadus kļuvusi par mītnes zemi.
Diskusiju temats – par kolektīvo atbildību. Runātāji apspriež, kādi apstākļi noveduši Krieviju pie šāda rezultāta, ka PSRS tiesību un saistību pārņēmējvalstī nedrīkst lietot vārdu “karš”, ka nevar iziet ielās ar plakātu, kaut neaprakstītu. Muratovs gan atsaucas uz Krievijas pagājušā gadsimta vairāk nekā 100 milj. iedzīvotāju zaudējumiem – revolūcijās, karos un emigrācijā, ka bojā aizgājuši tie dižākie prāti.
Par nožēlu netiek pieminēts lumpenproletariāts, kurš noticēja boļševiku solījumiem par skaisto dzīvi komunismā. Jāsaka, ka latvieši arī bija tuvu tam. Retais atceras, ka 1919. gada janvāra pirmajās dienās, Oskara Kalpaka bataljona vīriem atkāpjoties no Rīgas, brīvības cīnītāju saujiņa tika apmētāta ar akmeņiem un pavadīta lamām.
Ierunājas Manskis. Viņam esot kauns par savu Krievijas pilsoņa pasi. Noliecu galvu šī cilvēka priekšā, kuram nav zudis jēdziens “morālā atbildība”. Līdzīgi par sevi saka bijušais pasaules šaha čempions Garijs Kasparovs: “Man kauns, ka esmu Krievijas pilsonis.”
Laikam jau jāpiekrīt viedoklim, ka, krievam piedzimstot, pirmie vārdi, kurus viņš izdzird, ir “dižs” un “milzīgs”. Pārējo var neņemt vērā, jo tas ir mazsvarīgs. Sergejs Mihalkovs divas reizes vienai un tai pašai himnas (PSRS un Krievijas) melodijai rakstījis vārdus.
“No dienvidu jūrām līdz polāram lokam stiepjas mūsu meži un lauki. Plašumi sapņiem, plašumi dzīvei. Nākamībā atveras…” Par plašumiem krievi sapņojuši, kopš apvienotās Maskavas kņazistes karaspēks 1380. gadā Kuļikovas kaujā uzvarēja Zelta ordas mongoļu karotājus.
Krievs dzīvo valstī, kurā ik pa laikam atgādina, ka impērija – tas ir labi. Ja kāds viņus nemīl, tas ir rusofobs. Un šī nekrietnība ar raķetēm izsitama.
Tagad daudziem krieviem par to nāksies ciest, vismaz tiem, kas nonāks Rietumos. Vai viņi to ir pelnījuši? Zināmā mērā, necīnīdamies pret padomju iekārtas izauklēto čekas apakšpulkvedi, kurš prata noslīcināt čečenu brīvības alkas, nolīdzinot Grozniju līdz ar zemi. Lasot ASV Hadsona institūta pētnieka Andreja Piontovska domas par putinismu, pareizāk būtu teikt – Krievijas postpadomju fašismu, prāts kļūst nemierīgs.
Autors ir pārliecināts, ka Rietumu līderu gatavība “noliekties” ir bezgalīga. Cik vajadzēs, tik lieksies – tā domā Putins. Igaunijas eksprezidents Ilvess secina, ka darba kārtību nosaka Kremļa saimnieks. Rietumu līderi ar darbiem, nevis vārdiem var Putinu pārliecināt par pretējo. Vārdiem pēc 24. februāra vairs nav nozīmes. Visu nosaka rīcība.
