Māris Niklass: Atminoties Gorbačova ēru… Par ko varam būt pateicīgi Gorbačovam? 0
Pirms 40 gadiem 10. martā 73 gadu vecumā mira PSKP ģenerālsekretārs Konstantīns Čerņenko. Sākot ar 1982. gadu, viņš bija trešais kompartijas vadonis, kas pameta šo pasauli. Ne velti šo laika sprīdi, tautā sauca par “mirēju piecgadi”. Jāsaka, ka pēdējie kompartijas bosi savu valdīšanas laiku vairāk pavadīja slimnīcas palātā, nekā darba kabinetā.
Tas bija viens no iemesliem, lai par nākamo ģenerālsekretāru kļūtu nepieklājīgi jauns, tikai 54 gadus vecais Mihails Gorbačovs. Tiesa viņa karjera bija strauja. 1970. gadā sākdams kā Stavropoles apgabala kompartijas I sekretārs. Veiksmi kaldināja viņa prasme organizēt Maskavas spices darboņu atpūtu. Taču Mihaila Sergejeviča valdīšanas laiks nebija pateicīgs viņam.
Jau sesto gadu padomijas karaspēks karoja Afganistānā, kopumā zaudējot 15 tūkstošus kritušo. Arī valsts budžets plīsa pa visām vīlēm. Kara izdevumu segšanai, pievienojās sacensība militārajā jomā. ASV uzspiestā Stratēģiskā aizsardzības iniciatīvas (SAI), tautā saukta “zvaigžņu kara” programma. Nācās modernizēt PSRS Stratēģiskās raķetes.
Pēc stāšanās amatā, pirmais brauciens uz revolūcijas šūpuli Ļeņingradu. Notika neticamais! Valdības limuzīns apstājās sagaidītāju pūļa priekšā. Gorbačovs izkāpa no tā un sarokojās ar daudziem ļaudīm. Te arī atskanēja viņa leģendārie vārdi “Vajag pārkārtoties mums visiem”. Sākotnēji ģenerālsekretārs ar to bija domājis iziešanu tautā. Vēlāk šiem vārdiem pievienojās- ATKLĀTĪBA. Tiesa, sākotnēji prese nebija gatava to realizēt. 1986. gada 26. aprīlī uzsprāga Černobiļas atomelektrostacijas ceturtais energobloks. Tikai 2. maijā padomijas avīzēs parādījās ziņa par nelielu radiācijas noplūdi, kaut par to rakstīja visā pasaulē un radioaktīvais mākonis bija sasniedzis Zviedriju.
Jau vairākus gadus pirms ģenerālsekretāru maiņas Valsts plānu komiteja bija izstrādājusi rūpniecības intensifikācijas programmu. Tā no kompartijas līdera mutes skanēja kā PAĀTRINĀJUMS. Līdz tam padomijā bija pieņemts būvēt jaunas rūpnīcas. Ekonomiski izdevīgāk ēku korpusos ievietot jaunus modernus darbgaldus. Taču pie tiem nevar strādāt iereibuši. Tā nu sākās žūpības apkarošanas ēra, kura iedzina pamatīgu naglu PSRS zārkā.
Nākamais nozīmīgākais solis ģenerālsekretāra amatā, ceļa meklējums, kā taupīt līdzekļus militārajiem izdevumiem. Pēc viņa ierosmes 1985. gada novembrī Ženēvā notiek tikšanās ar ASV prezidentu Ronaldu Reiganu, kura mūža sapnis bija Padomju Savienības sagrāve. Šo tikšanos vēsturnieki uzskata par Aukstā kara beigu sākumu. Gorbačovs prata spēlēt uz amerikāņu jūtām, teikdams, ka viņiem laiks domāt mūsdienu kategorijās un iekļauties mūsdienu realitātē.
1986. gada oktobrī Reikjavikā M. Gorbačova tikšanās ar R. Reiganu par kodolarsenāla samazināšanu nenesa nekādus rezultātus. Nepiepildījās ģenerālsekretāra cerības samazināt militāros tēriņus. Tikai 1987. gads vainagojās ar PSRS un ASV līgumu par vidējā un mazā darbības rādiusa raķešu likvidēšanu. Gorbačovs 1990. gadā par to tika atalgots ar Nobela miera prēmiju. 1988.gads ģenrālsekretāram atnesa kārtējo pārbaudījumu. AAE krasi palielināja naftas ieguvi. Rezultāts graujošs.
Zaudēti miljoni PSRS kasē. Nav par ko iepirkt graudus no Kanādas un ASV. Zinātāji teic, ka tas esot bijis ASV specdienestu pirkst. Padomijas veikalu plaukti no dienas uz dienu kļūst tukšāki. Pat ziepes nākas iegādāties uz taloniem. Situāciju neglābj arī izsludinātā kooperācija. Atliek tikai secināt, ka valstī pastāv korupcija un noziedzīgā pasaule. Iedzīvotāju vidū ieaug neapmierinātība ar ģenerālsekretāra uzsāktajām reformām. Cerība uz 1989. gada martā izsludinātajām PSRS tautas deputātu vēlēšanām, kuras patiešām bija novitāte. Pirmo reizi bez kompartijas bloka atļauts startēt sabiedriskajām organizācijām. Arī mūsu tautfrontieši kongresā iegūst 39 no Latvijai atvēlētājām 52 vietām.
Kongresā vairākumu gūst demokrātiski noskaņotie, kuri rada pretstāvi konservatīvam blokam. Neveiksmīgās ekonomiskās reformas un jaunās politiskās brīvības vājināja Padomju Savienības spēku. Igaunijas PSR 1988. gada 16. novembrī pasludina savu likumu prioritāti pār PSRS likumiem. Austruma bloka valstis atsakās no komunisma. Krīt Berlīnes mūris.
1990. gads nes lielas pārmaiņas. PSRS Tautas deputātu kongresa 3. sesija maina konstitūciju ,likvidējot kompartijas vadošo lomu. M. Gorbačovu 15. martā pasludina par Valsts prezidentu. No kongresā esošajiem 2 tūkst. deputātiem 1329 atbalsta, 495-pret.
Martā pirmo reizi PSRS vēsturē notiek referendums par padomijas saglabāšanu. Piedalās tikai 9 republikas no 15. Baltijas valstis paziņo , ka tas viņām nav saistošs. 77% aptaujāto atbild par PSRS saglabāšanu. Novo Ogarjovā netālu no Maskavas notiek republiku pārstāvju sarunas kāda varētu izskatīties atjauninātā padomija. Vienā no tām Gorbačovs , Jeļcins un Kazahijas I sekretārs Nazarbajevs pārrunā, kuri varētu būt jaunās valdības locekļi. Premjera amats paredzēts Nazarbajevam. Spēka struktūrās nav vietas VDK pr-tājam Kručkovam.
Amatu dalītāji nebija aizdomājušies, ka viņu sarunas noklausās drošībnieki. Kručkovu dzirdētais sanikto. Visu mūžu uzticīgi kalpojis režīmam un pēkšņi neesi vajadzīgs!? VDK priekšsēdētāja organizētais augusta pučs izgāžas. 8. decembra triju suverēno republiku-Krievijas federācijas, Ukrainas un Baltkrievijas prezidentu vienošanās Belovežas gāršā, ka PSRS kā starptautisko tiesību subjekts beidz pastāvēt. Atliek tikai secināt, ka tas bija īstais brīdis, jo neviena republika nemetās aizstāvēt PSRS.
Trijotne paziņo, ka tikšot veidota Neatkarīgo valstu savienība. Vaininieki gan mājup lido bailēs, ka tikai Vnukovā viņus nearestēs. 16. decembrī par izstāšanos no PSRS- kā pēdējā paziņo Kazahijas PSRS. Te nu izpaudās Nazarbajeva piesardzīgums, kurš līdz pēdējam lika uz Gorbačova kārti. Jau 21.decembrī Alma- Atā trim republikām pievienojās astoņas republikas nodibinot Neatkarīgo Valstu Savienību ( NVS). Šai savienībai nepievienojās Baltijas valstis un Gruzija. NVS pieņēma lēmumu likvidēt PSRS prezidenta posteni. Jeļcins pirmajā intervijā bija lakonisks, paziņodams , ka turpmāk centrs nebūs.
Par dažām divainībām. Nesaprotama Gorbačova došanās atvaļinājumā augustā, trīs dienas pirms jaunā PSRS līguma parakstīšanas. Melošana, ka viņš Sorosā bijis atslēgts no sakariem. Ruckojs, pateicoties kuram Gorbačovs tika atvests no “gūsta”, stāsta. Kad viņš aizlidoja uz Krimu un piebraucis pie prezidenta vasarnīcas pie vasarnīcas vārtiņiem mīņājušies Kručkovs un Janajevs, kuri sūdzējušies , ka viņus nelaiž iekšā. Ruckojs izsauciis apsardzes priekšnieku Medvedevu, viņš ticis ielaist.
Gorbačovs sūdzējies par sakaru neesamību. Ruckojs paņēmis klausuli, komutatora darbiniecei pateicis- savienojiet ar Jeļcinu. Pēc brīža jau ziņojis, ka vedīs mājās Gorbačovu. Iespējams, ja pučs nebūtu izgāzies, Gorbačovs atgrieztos savā postenī. Jautājums, kāpēc prezidents neizmantoja savas pilnvaras pēc notikumiem Belovežas gāršā? Neskatoties uz divvaldību visas PSRS varas struktūras bija pakļautas viņam. Arī 25.decembrī.
Kad pirmais un pēdējais PSRS prezidents tālrādē paziņoja, ka noliek savas pilnvaras, neviens nepieprasīja viņam pamest posteni, ja nu vienīgi KF prezidents Jeļcins, kurš vēlējās ieņemt viņa kabinetu, vasarnīcu un pārņemt kodolčemodāniņu. Pats gan, aizkaitināts par Gorbačova runu TV, uz tā pieņemšanu neieradās, bet gan pilnvaroja maršalu Jevgeņiju Šapošņikovu. Kāpēc šāds fināls? Gorbačovs bija pārliecināts komunists. 2006.gadā viņš publiski atzina- ka tic Ļeņina mācībai. Nevar reformēt sistēmu, ja tici tās ideoloģijai! Patmīlība un neizlēmība nav sabiedrotā pārmaiņu procesā.
Atcerēsimies, ka PSRS prezidenta rokas aptraipītas ar asinīm. Režīma izrēķināšanās ar mierīgajiem iedzīvotājiem Baku, Tbilisi, Viļņā un Rīgā, notika ar klusu M. Gorbačova piekrišanu. Pēc Krimas aneksijas 2014.g. Gorbačova izteicieni liecināja, ka sirdī viņš bija impērists. Ar to arī izskaidrojams, ka viņš bija federācijas, bet ne konfederācijas piekritējs uz ko pastāvēja republikas. Par ko varam būt pateicīgi Gorbačovam? Viņš labprātīgi atstāja amatu, neizmantodams prezidenta pilnvaras, nesākdams cīņu ar nepaklausīgajām republikām. PSRS nepiemeklēja Dienvidslāvijas liktenis.
