Māris Kundziņš: Saskarsme ar dabu dod laimes izjūtu 0
Dabas aizsardzība Latvijā svin simt gadus – 1912. gada 6. jūnijā nodibināts Moricsalas rezervāts – pirmā aizsargājamā dabas teritorija Latvijā. MĀRIS KUNDZIŅŠ ir ievērojams dabas fotogrāfs Latvijā, viņa dabas redzējums iemūžināts fotoalbumos “Savvaļas ziedi”, “Sēnes”, “Ezeru zeme”, “Latvijas ezeri”, “Latvijas upes”, “Silva”, “Latvija. Krāsu vibrācijas”, žurnālos, kalendāros, fotomapēs…
Mācību grāmatas “Ķīmija fotoamatiera laboratorijā”, “Dabas formu estētika”. Pasniedzis bioniku Latvijas Mākslas akadēmijā un fotogrāfijas mākslas teoriju Latvijas Kultūras akadēmijā.
Māris Kundziņš joprojām daudz laika velta pedagoģiskajai darbībai un palīdz jauniem censoņiem izēsties cauri tiem Leiputrijas kalniem, kas šķir labas gribas pārņemtu amatieri no fotogrāfa, kas patiesi spējīgs atspoguļot izraudzīto objektu. Arī tad, ja tā ir parasta pienene vai vizbulīte.
– Kā jūs sākāt fotografēt?
– Mācījos Rīgas 1. vidusskolā, bet biju slinks. Daļa čaklo klasesbiedru pēc vidusskolas iesniedza dokumentus uz mediķiem, kas toreiz bija modē, un es arī. Par laimi, ātri sapratu, ka tur netikšu. Bērnību biju pavadījis pie dabas, ganījis govis un spēlējies ar dēlēm. Pārskatīju, ko vispār varu mācīties, un ieraudzīju vārdu “bioloģija”.
Reiz pēc lekcijām Bioloģijas fakultātē iegriezos nule atvērtajā ārzemju grāmatnīcā “Globuss”. Tur ieraudzīju pavisam citas kvalitātes grāmatas nekā padomijā izdotās. Paņēmu rokās vācu autora Helmuta Drekslera grāmatu ar krāsu bildēm. Uz vāka stirnas mazulītis, saule apspīd smilgu pie krūtīm kā medaljonu. Tā man bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena, kā zibens. Es arī tā gribēju fotografēt! Man likās, tas ir ļoti viegli.
To gan uzreiz sapratu, ka jāzina bioloģija. Nu mācījos ar pavisam citu motivāciju un no iekrātās stipendijas nopirku fotoaparātu “Zenit”, toreiz vienīgo pieejamo marku, un sāku taisīt bildes. Nebija ne skolotāju, ne literatūras. Drīz vien satriekts atklāju, ka nemaz tik labi nesokas. Manu apņēmību gan tas nemazināja. Caurām naktīm sēdēju komunālā dzīvokļa tualetē, kas uz to laiku kļuva par manu laboratoriju, un pie palielināmā skaitīju sekundes: 21, 22, 23… No rīta, steidzoties uz lekcijām, pa ielu gāju murminādams: 21, 22, 23…
Man joprojām nesanāca, bet vadīja zvaigzne, uz ko iet, – radīt grāmatas par dabu. Latvijā tādu nebija! Man radās pat tāda kā mesiānisma izjūta. Tagad esmu es, un grāmatas par dabu būs!
Bioloģiju studēju savam raksturam negaidīti sekmīgi. Drīz iznāca, gan ar lielām mokām, mana pirmā grāmatiņa ar dabas foto. Sāku strādāt Bioloģijas institūtā par zinātnisko līdzstrādnieku – zinātniskās darbības dēļ daudz braukāju ekspedīcijās pa Latviju. Biju hidrobioloģijas grupā, daudz bildēju ūdeņus, palēnām pilnveidojos un izveidoju vairākus apjomīgus albumus par Latvijas ezeriem un upēm.
Pamazām sapratu, ka fotografēt – tas ir zvērīgi smags darbs. Bet deva aizvien lielāku gandarījumu. Tā ir gandrīz svētuma sajūta, kad esi aci pret aci ar dabas brīnumiem. Beidzot sapratu, ka bez tā es nespēju dzīvot.
Biju pavadījis zinātnē diezgan daudz gadu, uzrakstījis disertāciju, bet pēkšņi apjēdzu, ka, šo ceļu turpinot, zaudētu kontaktu ar dabu. Gribēju visus spēkus veltīt dabas fotogrāfijai.
Vērsos Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrībā ar ierosinājumu nodibināt specializētu laboratoriju, kas nodarbotos ar dabas foto, lai tās noderētu dabas aizsardzībai. Mani arī pieņēma, laboratoriju nosauca par “Naturfoto”, bet izrādījās, ka esmu iekūlies administratīvajā līmenī un tos ļaudis vairāk interesē Šlīterē medīt, nevis to aizsargāt. Turklāt man uzlika finanšu plānu.
– Un pildījāt arī?
– Es fotografēju dabā, nofotografēto pavairoja uz fotopapīra un pārdeva. Mana darba iznākums bija fotomapes ar daudzām fotokopijām par Šlīteri, Moricsalu, Krustkalniem un citām brīnišķīgām vietām Latvijā. Tie bija smagi gadi, tomēr ļoti svētīgi, jo visu laiku pavadīju dabā. Kaut vai Moricsalā. Tur dzīvoja tikai mežsargs, bet es varēju uzturēties nedēļām. Beigās ar šausmām skatījos, ka biju iestaigājis takas, atstājis dobītes, kur lakšos biju gulējis. Atskārtu, ka viens pats esmu salu sabojājis!
Moricsala nav viegli fotografējama. Šlīterē tāpat – milzu meži ar visām vējgāzēm. Sākumā, no kalna skatoties uz to taigu, pilnīgi rokas nolaidās. Jābūt uzmanīgam, pacietīgam, jāiedzīvojas. Ja tu nepašķir krūmus īstajā vieta, tu vari paiet garām. Bet ar laiku jau atrod pērlītes.
Dzīvoju gan mežniecības mājā, gan pie vecā mežsarga Dāvidsona Zeltsilu mājās. Vēlāk netālu citā mājā iekārtoja Šlīteres muzeju. Tam iedevu diezgan daudz lielformāta bilžu. Kur tās palikušas, nezinu.
Man gluži labi patika iejusties pirmatklājēja lomā, parādot objektu ne tikai no zinātniskā, bet arī foto viedokļa. Atsegt konkrētajam biotopam raksturīgo. Bet atrast objektus nebija vienkārši. Tomēr sameklēju. Grāvīšus ar ūdenskritumiem, kur atsedzies devona māls. Esmu caurstaigājis Bažu purvu, fotografējis Zārtapu ūdenskritumu un dižakmeni. Aiz bākas un aiz Zeltsilu mājām atrodas Zeltsilu grava, un tajā ir viens no mūsu augstākajiem ūdenskritumiem. Tas gan nedarbojas pastāvīgi. Kad sakrājies lietus ūdens, tad tas tek lejā. Kas par skatu ziemā, kad ūdens sasalst un izveidojas fantastiska stalaktītu aina! Tālāk bija kadiķu nora, kuras vairs nav. Tāpat pie Pēterezera esmu fotografējis rasenes.
– Kas notika ar fotogrāfijām?
– Fotogrāfijas tapa par fotokomplektu, un to nodeva toreizējam Slīteres valsts rezervātam. Vēl tos pārdeva skolām, arī iestādēm. Man nepalika nekas.
– Ilgajās fotogrāfa gaitās droši vien piedzīvojāt dažādus atgadījumus?
– Reiz man vajadzēja fotografēt Usmas ezeru izdevniecības albumam “Latvijas ezeri”. Kadrā Moricsala saplūst ar ezeru, un, lai parādītu bildē salu, vajadzēja kaut kur uzkāpt. Tuvumā nekā piemērota. Rīgas virzienā mežā uz smilšu kāpas uzgāju trigonometrisko torni – no trim ārkārtīgi gariem baļķiem saslieta augsta piramīda, tai galā uzparikte, ar kuru līmeņoja. Sapratu, ka no šī torņa pavērtos labs skats Moricsalas fotografēšanai. Man kājās lieli zābaki, plecā smaga aparatūra ar visu statīvu. Jākāpj pa baļķa ārpusi, kur piesistas mazas koka tapiņas, no trim caurmērā palikusi viena… Kāpju, kāpju, beidzot apnīk. Jāpaskatās, cik tālu vēl atlicis. Līdz tam kāpjot nekad nebiju skatījies uz augšu. Bet nu paveros – ārprāts! Tornis lēnām gāžas! Man sekundes tūkstošdaļās jāpieņem lēmums – vai apķerties baļķim un gāzties ar to kopā, vai atsperties un lēkt zemē. Labi, ka instinktīvi pieķēros. Nākamajā mirklī sapratu – lielais mākonis zilajās debesīs radīja ilūziju, ka tornis gāžas! Ja būtu lēcis, mēs te tagad nesēdētu. Līdz augšai tiku un albumam Moricsalu nobildēju.
Šlīterē man laimējās atrast efeju audzi, ko botāniķi līdz tam nebija zinājuši. Tad vēl kādai citai grāmatai vajadzēja efeju. It kā jau varētu nobildēt arī kapos, bet tas būtu pret manu darba ētiku. Ja efeja aug savvaļā, tur arī jābildē. Un es zināju, kur Šlīterē efejas aug. Taču neilgi pirms tam bija plosījusies krietna vētra. Eju uz efeju vietu, bet priekšā krustu šķērsu milzu koki. Rāpties pāri 2–3 metru augstumā sakritušiem noglumējušiem stumbriem nav nemaz tik ērti. Ilgi rausos, kamēr tiku līdz efejām. Labi, nobildēju, bet atpakaļceļā tā mocīties man vairs negribējās. Nolēmu vējgāzi apiet. Eju, eju, mežs nebeidzas un nebeidzas, uznāk nakts. Tikai tad laimējās iziet uz ceļa.
– Zinātnieki apgalvo, ka Moricsalā nekā tāda neesot…
– Par Moricsalu uzrakstīju scenāriju, un Aivars Freimanis uzņēma platekrāna dokumentālu filmu. Bet cilvēkiem bez zināšanām tur tiešām nav ko darīt.
Man ir citādi, jo pazīstu sugas, spēju novērtēt pirmatnīgo gāršu, kāda ir vienīgā Eiropā. Jā, ļaudis pievelk mīti saistībā ar grāfu Moricu. Es vēl paguvu nobildēt Morica ozolu, kura nu jau sen vairs nav. Sala ir kā teiksmām apvīta, romantiska dziesma. Bet tā nav izklaides vieta. Kā tur odi ēd nost! Nekad mūžā neko tādu neesmu piedzīvojis! Pavasaris, zied lakši – liela tīraudze, es notupstos, lai bildētu. Odi nāk tieši ģīmī. Rokas man fotografējot aizņemtas. Šie to izmanto, un katrreiz, kā dur, tā šķiet, ka man zem ādas iešļircinātu sērskābi. Vakarā skatos spogulī – ģīmis kā sarkans tomāts. Sākumā nesapratu, kas par lietu, kamēr apjēdzu. Odi, zem lakšu lapām piesūkušies ar fitoncīdu, mani sašpricēja ar ķiploku sulu! Tādas tās darba finesītes.
– Par Šlīteri lietpratēji apgalvo, ka dabas daudzveidības ziņā tā ir viena no ievērojamākajām vietām Latvijā. Vai iespējams formulēt tieši Šlīterei raksturīgo? Un kā iemācīt parasto Siguldas apmeklētāju šādā stipri mežonīgā, bet ne pārāk atraktīvā vidē ieraudzīt, kā jūs sakāt, pērlītes?
– Tik liels pirmatnējs mežu masīvs ir ļoti savdabīgs, tāpat īpatnēja ģeoloģiskā uzbūve, mitruma režīms. Tie ir dažādi dabas faktori, kas parastā mežā nav ierasti. Ainava ar koku kritalām, ar džungļiem un kolosālām gravām ir brīnišķīga. Kaut vai Kukšupīte ar ūdenskritumu! Bet, jā, parastu cilvēku tas nesaista. Esmu turp vedis Mākslas akadēmijas studentus, kam mācīju bioniku, lai topošajiem māksliniekiem attīstītu skatījumu uz dabu. Bet viņi neredzēja pilnīgi neko! Mēs ejam, ejam, pats esmu stāvā sajūsmā, bet viņi prasa: kad sāksies? Vaicāju: kas sāksies? Viņi jautā: nu kad būs smuki? Bet viss jau ir kolosāli!
Katrs rezervāts savā ziņā ir unikāls. Krustkalnos sākumā esmu maldījies. Biju saskatījies 30. gadu “Atpūtās” Valdemāra Upīša, manuprāt, sava laika korifeja, klasiskās Krustkalnu ainavas – no augšas bildētus lielus, plašus skatus, laukus, mājas, ezerus… Traks palicis, meklēju, kur tas ir, jo gribēju nobildēt to pašu! Izstaigāju soli pa solim, tā arī neko neatradis. Un tikai pašās beigās nāca atskārsme: es jau tur esmu, tikai no mājām palikušas drupas, lauki aizauguši… Daļa no šā rezervāta patiesībā bija mākslīgi radīta – pēc kara, kad tur viss sāka aizaugt. Pirms tam jau tur notika lauksaimnieciskā darbība. Visa ainava mainījusies! Nav vairs orientieru. Upītis bija bildējis no augšas, tagad no tāda skatu punkta neko vairs neredz.
Īpašam dabas skaistumam ir īpaši jāsagatavojas. Liela daļa cilvēku, kas brauc uz Siguldu, Zvārtas iezi un Ventas rumbu, pārējā dabā neko sevišķu nesaskata, jo to nepazīst un nesaprot. Diemžēl. Es sev izvirzīju uzdevumu šos elementus parādīt, publicējot fotogrāfijas. Tās bija dokumentālas bildes, ne jau mākslas foto.
– Šķiet, ka visai populāri ir fotografēt putnus, bet vai augus nav vieglāk?
– Jautājums ir, kādus augus. Pat bieži sastopamos, visiem zināmos nav viegli. Reiz mani palūdza nofotografēt pieneni. Labi. Es jau gara acīm redzu bildi. Paņemu aparātu, pieeju pie pieneņu lauka, notupstos. It kā visi ziedi ir smuki. Skatos kadrā. Nē, nav īsti labi. Viens šķībs, otrs greizs. Trešais pavisam tizls. Tālāk? Arī nav. Bet man vajag pieneni ar lielo burtu – pienenes portretu! Sāku rāpot. Ko es nomocījos! Ja vajag vienu bildi, tad taču ir jābūt pieneņu pienenei!
Citreiz, tie bija tāli padomju laiki, iegrābos ar govīm. Labi, vajag govis, būs govis. Visapkārt, cik uziet. Bet es uz govīm nekad nebiju skatījies ar fotogrāfa acīm. Nu man pasūtīts attēls žurnāla vākam. Skatos, sāku meklēt… Visas tādas ribainas, sūdainas, uz sāniem iededzināti numuri. Neviena piemērota ganāmpulka! Domāju jau, ka neizpildīšu apsolīto. Bet reiz braucu ar elektrisko vilcienu un aiz Ogres pa logu redzu – smukā pļavā ganās govis gludas, spožas, kā tādi lieli runči. Taisni neticami! Otrā dienā paņemu fotoaparātu un dodos bildēt. Tantuks nāk pretī un pa gabalu sauc: “Atkal nāk mūs filmēt!” Kā – atkal? Izrādās, ka filmēšanas un reprezentācijas vajadzībām speciāli tiek uzturēts viens izskatīgs ganāmpulks pa visu Latviju, labi barotas, koptas govis – tieši bildēšanai. Filmu zvaigznes. Un es vienu bildi arī uztaisīju.
Tagad lielākoties strādāju ar digitālo aparātu. Fotografēju gan ļoti maz, jo liela ir pedagoģiskā slodze, lielāka, nekā biju plānojis. Pie mums sāka attīstīties fotoizglītība, pasniedzēju nebija. Strādāju Mākslas akadēmijā, pēc tam Kultūras akadēmijā. Pašlaik esmu pasniedzējs Kultūras koledžas foto nodaļā, un Foto akadēmijā, kur pulcējas publika no ielas, cilvēki, kas grib iemācīties. Pats fotografējot esmu ieguvis sāta sajūtu.
– Vai nekremt, ka jums pašam par piemiņu nekas nav palicis?
– Jā, Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrībai atdevu visu arhīvu un nezinu, kur tas atrodas. Daudz tomēr nepārdzīvoju.
To, kas bija tā vērts, esmu novadījis līdz publikai. Un aiziet jau tikai viena promile no visa nobildētā. Viens no maniem pēdējiem lielajiem darbiem tapa sadarbībā ar Imantu Ziedoni – albums “Latvija. Krāsu vibrācijas”, kas ieguva gada skaistākās grāmatas titulu.
– Vai dažkārt tomēr nenožēlojat, ka savulaik strikti pārtraucāt zinātnieka karjeru?
– Esmu ļoti laimīgs, ka laikus uzdrošinājos pārgriezt iespējamo zinātnieka karjeru ar siltu krēslu. Gāju pa vējgāzēm, baroju odus, gulēju dubļos un jutu, ka dzīvoju. Tagad jādod pieredze citiem. Arī tas, izrādās, ir patīkami.
