Māris Kūlis: Teroristu jaunā maiņa. Kamēr vīruss vēl nav atkāpies, teroristu organizācijas pārstrukturējas 5
Autors: Dr. phil. Māris Kūlis
Demokrātisku valstu iedzīvotāji ir pieraduši pie tā, ka valdības nāk un iet, viens ministrs nomaina citu, turklāt šis process mēdz būt gaužām straujš.
Nu jau pavisam tuvu ir pašvaldību vēlēšanas un droši gaidāms, ka varas pārstāvju nomaiņa pie mums noritēs mierīgi, ja vien neskaita vētras plašsaziņas līdzekļu ūdensglāzēs.
Tomēr vadības maiņa nav sveša arī teroristiskām organizācijām. Tajās gan grožu maiņu biežāk ierosina ASV vai citu valstu militāristu pūliņi.
Tā savu galu 2019. gada oktobrī sagaidīja Islāma valsts vadītājs Abū Bakrs al Bagdādī.
Islāma valsts par sava jaunā līdera iecelšanu paziņoja 2019. gada 31. oktobrī, mazāk nekā nedēļu pēc Bagdādī nāves, nosaucot kādu Abū Ibrahimu al Hašemi al Kuraišī.
Par Kuraišī necik daudz nebija zināms. Pastāvēja vien daži minējumi, kas viesa satraukumu arī viņa organizācijas atbalstītāju rindās, un pat izskanēja pārmetumi, ka jaunais “kalifs uz papīra” ir tikai “nezināms nekas”.
Patlaban pieejamās informācijas daudzums ir mazdrusciņ audzis. Droši zināms, ka jauno kalifu, kura īstais vārds esot Amīrs Muhammads Abdulrahmans al Maulā, 2008. gadā arestēja un nopratināja ASV spēki un patlaban ir tapuši pieejami trīs no 66 taktiskās nopratināšanās ziņojumiem.
Maulā ir dzimis 1976. gada oktobrī, Irākā, Tal Afaras reģiona ciematā, kurā iedzīvotāju vairākums ir turkmēņu izcelsmes.
Jau šis fakts vien ir raisījis dažādas spekulācijas par Maulā etnisko izcelsmi, aktualizējot jautājumu par kalifa iespējamo piederību kuraišu cilts pēcnācējiem – tas ir nosacījums, kuram jāatbilst ikvienam kalifa amata pretendentam.
Atsaucoties uz dzimtu pētnieku secinājumiem, patlaban tomēr ir nostiprinājies uzskats, ka Maulā ir arābs un viņa pretenzijas ir pamatotas.
Laikposmā aptuveni no 2001. līdz 2002. gadam Maulā ir pildījis obligāto dienestu. Nākamais pieturas punkts viņa biogrāfijā ir 2007. gads, kad Maulā absolvēja Mosulas Universitāti, iegūstot maģistra grādu islāma pētniecībā.
Neskaidrības gan vieš fakts, ka atklātībā nākuši videoieraksti, kuros Maulā tā paša gada beigās mēģina aizstāvēt doktora grādu, bet dokumentu arhīvos par to neesot. Te vērts atgādināt, ka Bagdādī bija doktora grāds.
Tas jau atkal parāda, ka islāmistu organizācijas, pretēji plaši izplatītam uzskatam, pievērš lielu uzmanību izglītības jautājumiem un velta ievērojamus pūliņus, lai ietekmētu universitāšu vidi un mācību saturu. Kādā virzienā šī izglītība tiek virzīta – tas ir jau cits temats.
Saskaņā ar Maulā teikto nopratināšanas protokolos Islāma valstij, kas tolaik bija pazīstama kā Al Kāida Irākā vai Islāma valsts Irākā, viņš pievienojies tikai pēc universitātes absolvēšanas, tomēr šāds apgalvojums šķiet mazticams, ja ņem vērā viņa straujo karjeru.
Neilgā laikā sprīdī viņš kļuva par reliģijas lietu pārzini organizācijas Mosulas reģionā un īsu brīdi pat bija reģiona pārvaldes priekšnieka vietnieks. Viņa karjeru apstādināja arests un ieslodzījums Bukas nometnē, taču jau pēc 10 mēnešiem viņš tika brīvībā un par viņa tālāko dzīvi ziņu ir gaužām maz.NOSJ
Nojaušams, ka tieši Maulā ir bijis viens no tiem, kas aicināja uz jezīdu slaktiņu un attaisnoja jezīdu sieviešu paverdzināšanu – šis lēmums Islāma valsts vadības līmenī nebija viennozīmīgi atbalstīts gan reliģisku, gan praktisku apsvērumu dēļ.
Mēģinājumiem spriedelēt par Maulā personību, protams, ir ļoti nestabili pamati. Salīdzinoši īsie nopratināšanas protokoli, kas tapuši pirms vairāk nekā 12 gadiem, kā arī dažas liecības un nostāsti nav pietiekami, lai pateiktu kaut ko skaidru.
Daži pētnieki mēģinājuši secināt, ka Maulā esot teju dubultaģents, nodevējs. Citi sprieduši, ka viņa straujo karjeru panācis pielīdēja raksturs, ka viņam patīkot kārtība, stingra hierarhija. Te robeža starp uzticamu informāciju un psiholoģisko karadarbību (psyops) kļūst ļoti neskaidra.
Kaut ko vairāk, iespējams, var pateikt darbi. Viens no pēdējā laika novērojumiem ir tāds, ka pēdējo divu gadu laikā Islāma valsts ir atturējusies izmatot t.s. autobumbas jeb ar spridzekļiem piekrautus spridzinātāju pašnāvnieku transportlīdzekļus.
Domājams, ka tam iemesls ir šīs metodes “netīrība” – pārāk daudz neplānotu cietušo, kas mazina līdzcilvēku atsaucību. Savukārt Irākas pretterorisma dienestu novērojums esot tāds, ka Maulā patlaban strādā pie jaunas vadības struktūras izveides, lai atgrieztos pie saknēm, decentralizācijas, kas organizācijai reiz ļāva uzplaukt.
Proti, no Islāma valsts skatpunkta tā piedzīvoja nevis sakāvi, bet gan atgriešanos normālstāvoklī, prom no brīnumainajiem spēka laikiem, kas nemaz nebūtu varējuši ieilgt. Jaunās pieejas mērķis – un tas šķiet ļoti ticami – esot t.s. nogurdināšanas karš. Ja Pentagona aprēķini, ka patlaban savvaļā klīst ap 10 tūkstošiem Islāma valsts kareivju, ir patiesi, tad bažām nudien ir pamats.
Satricinājumi vadības līmenī ir piemeklējuši arī Al Kāidu. Pēc Usāmas bin Lādina nāves 2011. gadā organizācijas vadība pārgāja Aimāna az Zavāhirī rokās. Savukārt 2020. gada novembrī izplatījās visnotaļ drošas baumas, ka arī Zavāhirī ir devies mūžībā.
Par ticamāko nākamā vadītāja amata kandidātu tika uzskatīts Abū Muhammads al Marsī, taču teju tūliņ tapa zināms, ka tas nemaz nebūtu iespējams, jo jau tā paša gada augustā Teherānas ielās viņu nogalināja, iespējams, Izraēlas aģenti.
Nākamais rindā uz Al Kāidas troni ir Seifs al Adls – Taisnīguma Zobens – , īstajā vārdā Mohammeds Salahadins Abdzidāns. Ēģiptē pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados dzimušais Abdzidāns esot bijis labās attiecībās ar kaimiņiem, pat ar koptu kristiešiem.
Ieguvis labu izglītību, teicamā līmenī protot angļu valodu, talants futbola spēlē. Pēc mācībām iesaukts obligātajā kara dienestā, kur acīmredzot apguvis gaisa desanta, spridzināšanas un izlūkošanas prasmes.
Tomēr ar mierīgu dzīvi Ēģiptē Abdzidāns savu dzīvi nesaistīja un devās prom uz Saūda Arābiju. Aptuveni pēc gada viņa ģimene saņēma ziņu, ka Abdzidāns ir miris. Neko vairāk neizdevās noskaidrot un notikušo pieņēma par faktu.
Tomēr mirusi bija vien vecā dzīve, jo vietā bija stājies Seifs al Adls, kurš visu savu turpmāko dzīvi ir saistījis ar Al Kāidu.
Līdz ar PSRS aiziešanu no Afganistānas un Tālibān nostiprināšanos daudzi t.s. Afganistānas arābi izklīda pa malu malām, jo mājās tos ne vienmēr gaidīja atzinība. Kamēr Usāma bin Lādins jaunās mājas atrada Sudānā, Adls tika nosūtīts uz Libānu pie Hizbullāh mācīties terorismu.
Šāds solis gan tolaik, gan tagad var šķist pārsteidzošs, ja ņem vērā sunnītu reliģiski militāro ekstrēmistu klajo neiecietību pret visiem šiītiem, tomēr uz īsu brīdi kopsaucējs – naids pret ASV – izrādījās gana spēcīgs.
Lai gan sadarbība nebija ilga un rožaina, tomēr domājams, ka tieši šajā periodā Adlam izveidojās sakari ar Irānas drošības dienestiem.
Nākamais Adla dzīves pieturas posms bija Somālijā, deviņdesmito gadu sākumā, kad tur plosījās karš. Necik daudz panākumu viņam nebija, līdz iespēja pati atnāca ANO, tostarp ASV miera uzturētāju, veidolā.
Domājams, ka bēdīgi slavenā epizode, kad nemiernieki notrieca divus amerikāņu kaujas helikopterus Black Hawks un pēcāk pamanījās nogalināt 19 un ievainot 73 amerikāņu kareivjus, nebūtu izdevusies bez Al Kāidas ekspertu, tostarp Adla, padoma un pamācībām.
Tomēr arī Somālijā visi centieni iedibināt Dieva valstību izčākstēja un Adls devās tālāk – šoreiz uz Jemenu, kur spēja izveidot Al Kāidas atzaru, kas laika gaitā ir sevi pierādījis kā rīcībspējīgu un patlaban pazīstams ar nosaukumu Al Kāida Arābijas pussalā.
Seifa al Adla dzīves gājumā visvairāk neskaidrību ir par viņa sakariem ar Irānu. Te ir stingri jāpiebilst, ka Irāna un Al Kāida nav un nevarētu būt sabiedrotās. Tomēr var runāt par sporādisku sadarbību, ko pamato abpusējs izdevīgums, ja tiek ievēroti dažādi nosacījumi.
Pēc 11. septembra terorakta, kuru Adls ne tikai neatbalstīja, bet pat nosodīja (tiesa, nevis tāpēc, ka ies bojā nevainīgi cilvēki, bet gan tāpēc, ka tas kaitēs organizācijai), viņam kļuva skaidrs, ka miera nebūs pat Pakistānā.
Tolaik Al Kāida jau bija izveidojusi sakarus ar Balučistānas kontrabandistiem un tādējādi nodrošinājusi iespēju bēgt uz Irānu. Pirmo Al Kāidas bēgļu pieplūdumu Irānas drošībnieki visai ātri aizsūtīja mājās, bet līdz ar otro Irānā ieradās arī Adls un vēl vairāki augsta līmeņa Al Kāidas vadītāji un viņu ģimenes.
Šoreiz Irāna bēgļiem ļāva palikt, taču tos rūpīgi uzmanīja, lai izvērtētu situāciju. Kad Al Kāida saprata, ka ikkatrs viņu solis tiek uzraudzīts un mēģināja piesargāties, Irānas vara atbildēja ar izlēmīgu rīcību un 2003. gada aprīlī veica masveida arestus, tostarp apcietināja arī Adlu. Turpmākajos gados ieslodzījuma vietas un uzraudzības veidi ir mainījušies no ļoti agresīviem, nepanesamiem līdz gaužām labvēlīgiem.
Tomēr ieslodzījums bija un palika ieslodzījums, kas dažiem Al Kāidas biedriem derdzies tik ļoti, ka šie vēlējušies tad jau labāk padoties Izraēlai, nevis dzīvot irāņu uzraudzībā.
Būtisks pavērsiens notika 2015. gadā, kad notika ķīlnieku apmaiņa starp Irānu un Al Kāidu. Cik zināms, pieci Al Kāidas līderi devušies prom, bet Irānā palikuši Marsī un Adls, kuri palaisti brīvībā, taču ar aizliegumu pamest valsti.
Šī situācija ilustrē Al Kāidas un Irānas sarežģītās attiecības. Lai gan ideoloģiski stratēģiskā līmenī tās ir niknākās ienaidnieces, taktiskā līmenī tām ir nedaudz kopīga – visupirms, “Lielais Sātans” jeb ASV. No Irānas skatpunkta sadarbība, t.i., Al Kāidas augsta ranga līderu paturēšana uzraudzībā bija kā drošības garants, lai atturētu Al Kāidu no vēršanās pret Irānu.
Proti, Al Kāidas ķīlnieki bija un ir vērtīgas kārtis, kuras iekāro daudzi, bet kuras pašiem nenodara kaitējumu.
Kas notiek patlaban – 2021. gadā? Irānai kā valstij jāizšķiras par savu turpmāko politisko kursu un visos aprēķinos jāņem vērā attiecības ne tikai ar kaimiņvalstīm, bet arī ar dažādiem militāriem grupējumiem, kuri ne reizi vien ir spējuši dramatiski sašūpot Tuvos Austrumus.
Lielākas neskaidrības ir ar Islāma valsts un Al Kāidas attiecībām. Uz virsmas viss ir pa vecam – karš pret velna krustnešiem un par Dieva valstību ir svarīgs, bet savstarpējie ķīviņi teju vēl svarīgāki.
Kā parāda Islāma valsts Jemenas atzara nesen publicēts video, nesaskaņu iemesli ir skaidri: Islāma valsts veido valsti, bet Al Kāidas nejēgas to bremzējot, Islāma valsts uzstāj uz tūlītēju pakļaušanos, bet Al Kāida aicinot uz mērenību. Islāma valsts noraida alianšu iespējamību, uzstāj uz sunnītu pārākumu un savu vienīgo patiesību, bet, lūk, Al Kāida biedrojoties ar sazin’ ko.
Tomēr nākotne nav vienkārši paredzama. Vispirms, gan jaunais Islāma valsts vadītājs Maulā, gan Al Kāidas iespējamais priekšnieks Adls ir, tā sacīt, praktiski cilvēki – vērsti uz rezultātu, apdomīgāki nekā viņu priekšgājēji.
Turklāt Adls aukstu aprēķinu ir parādījis jau agrāk, jo tas bija tieši viņš, kurš tālajā 1999. gadā Al Kāidai piesaistīja Abū Musaabu az Zarkāvī – Islāma valsts izveidotāju –, lai gan Bin Lādins par to nebūt nebija sajūsmā.
Pat vairāk, Zarkāvī slavinošās biogrāfijas autors ir neviens cits kā Adls, un Adls atšķirībā no daudziem citiem ir pratis paklusēt par Islāma valsts izdarībām. Vai tas var vest pie abu organizāciju izlīgšanas, protams, ir neatminams jautājums, jo to nenoteiks tikai divu vīru izvēle. Tomēr tas ir temats, kas jāpatur prātā.
Šobrīd Latvijas un pasaules sabiedrības uzmanības centrā ir vīruss, nevis terorisms. Taču vīrusiem un teroristiem ir vairāk kopīga nekā sākumā varētu šķist. Šie ļaunie spēki ir neredzami, no ārpuses nākuši. Reti kāds tos ir savām acīm skatījis, bet visi par tiem labprāt daudz runā. Tos nedrīkst apšaubīt, jo sekas tam var būt fatālas.
Atšķirībā no klasiska kara, kur ir redzamas frontes robežas, terorisms iedarbojas uz sabiedrisko noskaņojumu, taču arī par vīrusu runā, izmantojot kara terminoloģiju. Vīruss, gluži kā īsts terorists, ir bezkaunīgs, tam nerūp mūsu vērtības, tas nežēlo civiliedzīvotājus, tas ir pašnāvniecisks, tas liek mums justies briesmīgi.
Tā vien šķiet, ka cilvēki bez biediem un bubuļiem nemaz nespēj dzīvot. Kamēr vīruss vēl nav atkāpies, teroristu organizācijas pārstrukturējas. Kādā Islāma valsts apkārtrakstā pat tika brīdināts, lai kaujinieki nedodas uz Eiropu, jo tur ir riski veselībai.
Kad vīruss atkāpsies, bailes un šausmas vajadzēs atrast no jauna, un gan Maulā, gan Adls tam rūpīgi gatavojas.
Raksts tapis VIAA pēcdoktorantūras pētījumā unTERROR (“Saprast teroru: fenomenoloģiski-hermeneitiskā metodoloģija terorisma pētniecībai”, 1.1.1.2/VIAA/4/20/607).
