Māris Baltiņš: Cilvēkam dots valodas instinkts 0
Atbildi uz šo un daudziem citiem interesantiem, ar valodas attīstību saistītiem jautājumiem var izlasīt nesen izdotajā grāmatā “Ceļavējš cilvēku ciltij. Valoda sabiedrībā”, kurā ietverti paši jaunākie atklājumi par valodu un kuru tās autori – Latvijas Universitātes profesore Dr. Habil. philol., sociolingviste Ina Druviete un LZA Terminoloģijas komisijas priekšsēdētājs, Dr. habil. med. Māris Baltiņš – paši nosaukuši par populārzinātnisku enciklopēdiju.
Atklājumi Marrākešā
“Ļoti bieži tiek pieminēts, ka cilvēkam un cilvēkveidīgajam pērtiķim ir ļoti daudz kopīgu gēnu un genoms lielā mērā ir līdzīgs. Bet kas tad ir tas, kas mūs šķir? Viens no būtiskajiem momentiem – valodas gēns. Eksperimenti, kuros cilvēki mēģinājuši iemācīt šimpanzes runāt, pierādījuši, ka tās patiešām nevar iemācīties. Tās var apgūt dažus vārdus, dažas komandas, un to spēj arī citi zvēri. Bet apgūt valodu kā tādu, sintaktiski būvēt teikumus šimpanze nevar tāpēc, ka tām kaut kā trūkst. Un tas ir šis valodas gēns,” stāsta Māris Baltiņš. Pašlaik tiek uzskatīts, ka tikai cilvēka sugai raksturīgo valodspēju piešķir īpašs gēns FOXP2, kas izdalīts no nervu šūnu struktūrām un nodrošina valodas un runas attīstību, kontrolējot kognitīvos procesus un artikulāciju.
Ilgi valdījis uzskats, ka saprātīgā un runājošā cilvēka sākotne meklējama Āfrikā, Etiopijas, Kenijas un Somālijas reģionā un ka Etiopijā Homo sapiens suga dzīvojusi pirms 195 000 gadu. “Tomēr tikai 2017. gadā zinātniski apstiprināta informācija, ka no 2007. līdz 2011. gadam Marokā, Marrākešas tuvumā, veiktajos izrakumos atrasti vismaz piecu indivīdu galvaskausu, zobu un kaulu fragmenti, kas atzīti par vismaz 300 000 gadu veciem,” vēstīts grāmatas sadaļā “Cilvēka evolūcija un valodas attīstība”. “Galvaskausu un zobu forma bijusi gandrīz tāda pati kā mūsdienu cilvēkam.” Šiem indivīdiem bijuši akmens darbarīki, un viņi pratuši iegūt uguni. Grāmatā izklāstīts pašreizējais zinātnieku pieņēmums, ka “verbālā valoda radusies līdz ar Homo sapiens attīstību tagadējās Etiopijas teritorijā, un tā saistāma ar gēnu FOXP2 un tā ietekmi sākotnēji nelielā kopienā, aptverot pat tikai 500 – 1000 indivīdu”.
Valodas instinkts
Taču pats valodas gēns ticis identificēts tikai pirms nepilniem divdesmit gadiem – 1998. gadā, pētot britu ģimeni ar valodas uztveres traucējumiem. “Valodas gēnu atklāja tad, kad sākās īsti nopietni genoma pētījumi,” stāsta Māris Baltiņš. “Kad zinātnieki raudzījās nevis uz atsevišķiem gēnu defektiem, bet gan uz genomu kopumā, tad arī saprata, kurš cilvēka ģenētiskā materiāla fragments par to atbild.”
Pašlaik populāra valodniecības nozare ir biolingvistika, akcentē I. Druviete: “Tieši tādēļ mēs savā grāmatā pievērsāmies arī dzīvnieku komunikācijai, bet centāmies parādīt to, ar ko tad cilvēks ir atšķirīgs.” Tā kā Māris Baltiņš ir medicīnas profesors, tad lingvistiskā daļa tika papildināta ar informāciju, kas attiecināma uz ģenētiku un psiholoģiju. “Interesantākais ir tas, ka lingvisti, vēl nekā nezinādami par gēniem, jau bija nonākuši pie atziņas par kādu iedzimtu faktoru, kas nodrošina cilvēka valodspēju,” piebilst sociolingviste. “Varam teikt, ka tā sauktās zinātnieka Noema Čomska aprakstītās dziļās valodas struktūras, iedzimtais valodas apguves mehānisms būtībā ir tas pats valodas gēns vai, kā to nosauc daži valodnieki un kognitīvo zinātņu speciālisti, valodas instinkts.”
Gluži kā atvilktnītes
Autori saistoši apraksta, kā bērnam darbojas valodas apguves mehānisms: “Bērna smadzenēs jau ģenētiski izveidojušās nišas jeb atvilktnītes jebkurai gramatikas parādībai, un atliek tās tikai piepildīt ar konkrētās valodas materiālu. Ja bērns aug latviešu ģimenē, piemēram, lietvārdu datīva krātuve pildās ar latviešu valodas vārdformām, ja krievu ģimenē – tad ar krievu vārdformām un tamlīdzīgi.” Lasot šo sadaļu, atcerējos divus savu kādreizējo aprakstu varoņus. Dmitrijs līdz triju gadu vecumam bija audzis latviešu ģimenē kā Rihards, bet pēc vecāku bojāejas adoptēts krievu ģimenē un sūtīts krievu mācībvalodas skolā. Pieaugušā vecumā uzzinājis par saviem bioloģiskajiem vecākiem, vīrietis atcerējās, ka latviešu valodas stundās bijis labākais skolēns klasē. Otrs gadījums – sastopot Brazīlijas latvieti Dāvidu, pirmajā mirklī nodomāju, ka viņš nemaz neizskatās pēc latvieša. Sarunā Dāvids neslēpa, ka neko nezina par saviem bioloģiskajiem vecākiem, bet dažu dienu vecu viņu pieņēmusi un uzaudzinājusi latviešu ģimene. Protams, Dāvids kā pirmo valodu apguva latviešu valodu, kurā runāja viņa audžuvecāki. “Valodas attīstība iespējama tikai tad, ja pastāv šis iedzimtais valodas apguves mehānisms un to stimulē citi runātāji,” uzsvērts grāmatā “Ceļavējš cilvēku ciltij”.
Daudzi vecāki atceras, ka bērns dažkārt lietojis kādas valodas formas, kas viņus pārsteigušas, piemēram, “es skrienīju ātri”, “es ēdīju”. Ina Druviete min arī tādus bērnu valodas piemērus kā “sapint matus”, “sasej kurpes”. Izņēmumus bērnam gan pirmajā, gan otrajā valodā apgūt ir daudz grūtāk nekā regulārās parādības. Tas notiek pakāpeniski un lēni pieredzes un aizrādījumu ceļā.
Latviešu valoda nav maza valoda
Autori grāmatu sauc par tematisko enciklopēdiju, un tajā ir daudz no dažādiem avotiem iegūtu interesantu skaitļu. 2017. gada janvārī Latvijā bija 1 miljons 970 tūkstoši iedzīvotāju un vēl citviet pasaulē mīt aptuveni 370 000 latviešu. Tātad latviešu valodas runātāju skaits kopumā ir vismaz 2 miljoni cilvēku. “Latviešu valoda pasaules mērogā nekādā gadījumā nebūtu nosaucama par mazu valodu,” atgādina I. Druviete. “Jo mēs, iespējams, pēc runātāju skaita esam apmēram 200. vietā no septiņiem tūkstošiem valodu, un līdz ar to ir labi jāpārdomā, tiražējot apgalvojumu par latviešiem kā mazu tautu un mazu valodu.” Grāmatā ir īpašs šķirklis par literāro valodu un to, cik tā nozīmīga nācijas pastāvēšanai un valsts konkurētspējai. “Tieši par to mums sabiedrībā tagad ir jārunā: ka šī forma, kas izkopta vairāk nekā četrsimt gados, nodrošina latviešu nācijas eksistenci un būtu vieglprātīgi būt vienīgajai tautai Eiropā un pasaulē, kas no tās atteiktos,” teic I. Druviete. “Latvijas valodas situācijā ikvienam sabiedrības loceklim ir nepieciešamas pamatzināšanas par valodas funkcionēšanu sabiedrībā. Jo šajā jomā diemžēl Latvijā, tāpat kā citās valstīs, valda ļoti daudz mītu un stereotipu un pat latviešu valodas pastāvēšanai bīstamu atziņu.”
Valodu pasaule: daži grāmatā minētie skaitļi un fakti
* 96% pasaules iedzīvotāju runā 4% pasaules valodu.
* Tikai 398 pasaules valodu runātāju skaits sasniedz 1 miljonu vai vairāk.
* 50% pasaules valodu dzirdamas tikai astoņās valstīs – Indijā (447 valodas), Brazīlijā (229), Meksikā (283), Austrālijā (245), Indonēzijā (706), Nigērijā (526), Papua Jaungvinejā (839), Kamerūnā (280).
* 2015. gadā 603 miljoni cilvēku kā otro valodu prata angļu valodu, 190 miljoni – ķīniešu, 140 miljoni – franču, 120 miljoni – hindu, 115 miljoni – vācu, 110 miljoni – krievu, 94 miljoni – spāņu, 90 miljoni – arābu valodu.
