Māris Antonevičs: zirgus amatos vēl neliek 0
Mēģinot izvairīties no uzmācīgajiem Latvijas Televīzijas žurnālistiem, Saeimas priekšsēdētājai un “Vienotības” līderei Solvitai Āboltiņai paspruka: “Cik ilgi jūs vajāsiet cilvēkus pēc politiskās piederības?”
Ar to gan nebija domāta pašas Āboltiņas vajāšana, bet plašsaziņas līdzekļu interese par diviem šaubīgiem gadījumiem, kad pie amatiem “Latvijas dzelzceļa” uzņēmumos tikuši “Vienotības” biedri Olafs Pulks un Ēriks Škapars. Uz jautājumiem par to, kādā veidā tas noticis, viņnedēļ nācās atbildēt arī premjeram Valdim Dombrovskim, kurš, kā parasti, bija emocionāli noturīgāks un sausi atteica, ka nekādas politiskās konsultācijas vai partijas lēmumi šajā gadījumā nav bijuši. Sak, neprasiet, neko nezinu…
Neapšaubu, ka abas augstās amatpersonas šajos “darījumos” tiešām nav piedalījušās un partijas valdes sēdēs tie nav apspriesti, bet tas nenozīmē, ka partijiskai piederībai te tomēr nav bijis noteicošais svars. Tāpēc runa šoreiz nav par “politisko vajāšanu”, bet gan to, ko apzīmē ar terminu “nepotisms” un ko dažādos paveidos pasaule ir pieredzējusi jau kopš antīkajiem laikiem. Agrāk dažādu privilēģiju izkārtošana biežāk bija balstīta uz radniecību, bet laika gaitā izmantotas arī citas saiknes. Šo izpausmi raksturo tas, ka kādas personas iespējas saņemt amatu (algu, titulu un tā tālāk) nosaka nevis tās spējas un talanti, bet gan pirmkārt piederība kādai grupai. Ja nu kādam nepatīk, ka pie mums amatos tiek iekārtoti kaut kādi “šoferu dēli”, tad var mierināt, ka līdz trakākajiem nepotisma gadījumiem (piemēram, senās Romas imperatora Kaligulas lēmumam iecelt par senatoru savu zirgu Incinatu) vēl tālu.
Un tomēr Latvijas politikā tā ir sāpīga tēma, jo saistās ar politisko visatļautību. Savulaik “Vienotība” (pirms tam “Jaunais laiks”) šādas tendences asi kritizēja. Ja pretkorupcijas karogs ir sparīgi vicināts, cīnoties par varu, tad vēlāk to nevar nevērīgi nolikt malā un nelikties ne zinis.
Var gadīties, ka kādu dienu tas krīt un sāpīgi trāpa pa pieri, un nav ne mazāko šaubu, ka tuvumā būs žurnālisti, kas to spilgti un detalizēti attēlos. Turpat netālu būs politiskie konkurenti, kas to ar ļaunu baudu izgaršos, tostarp agrāk kritizētie, kuri nu varēs iejusties mainītās lomās.
Ja “Vienotības” līderiem informācija par to, ka partijas biedri pie amatiem tikuši ne tajā godīgākajā veidā, tiešām nāk kā pārsteigums, tad vislabākā reakcija būtu nevis vienaldzība vai aizvainojums, bet apņēmība noskaidrot situāciju un labot kļūdas. “Ja tu ieraugi savas vakarējās kļūdas un tās pārlabo, tad tu neesi vakarējais, bet, ja ieraugi gan un tomēr nepārlabo, tad esi mazāk vēl nekā vakarējais,” tā rakstījis Reinis Kaudzīte. Vai “Vienotība” grib nonākt pie vakarējiem?
