Māris Antonevičs: “Viss, ko teiksiet, var tikt izmantots pret jums tiesā.” 16
Prūšu ķēniņš un karavadonis Fridrihs II vai Fridrihs Lielais savas dzīves nogalē neesot skopojies ar padomiem pēcnācējiem. Viens no tiem bija apmēram tāds – ja valdnieks vēlas iekarot kādu teritoriju, ir izdevīgs brīdis un apstākļi, tad jārīkojas. Ja vajadzēs juridisko pamatojumu, to mierīgi varēs piemeklēt vēlāk. Tas, protams, nebija nekas oriģināls 18. gadsimtā un arī vēlākos laikos. Starp citu, liels Fridriha apjūsmotājs bija Hitlers, kurš pat uzskatīja sevi par prūšu valdnieka politisko pēcteci – tam bija nozīmīga loma nacistu ideoloģijā.
Krievijas prezidents Vladimirs Putins droši vien ir citi iedvesmas avoti, taču “iekarotāja” tērpu Kremļa valdnieks jau ir pielaikojis un tas viņam iepaticies. Šonedēļ Maskavas Sarkanajā laukumā tika kvēli svinēta Krimas sagrābšanas pirmā gadadiena, bet pats Putins šim notikumam veltītā dokumentālā filmā smaidot stāstīja, ka tieši viņš bijis tas, kurš “specoperāciju” izplānojis un vadījis. Citi tikai pildījuši pavēles. Lai gan filma, kuru Krievijas televīzijā sāka reklamēt nedēļu pirms pirmizrādes, bija piesaistījusi lielu interesi, un to vēl vairāk veicināja presē apspriestā Putina pazušana, skatītājiem nācās apbruņoties ar pacietību. Filma ilgst 2 stundas 25 minūtes, bet Putina intervija, kurā viņš stāsta par to “kā viss bija”, ir saskaldīta sīkās daļās. Pārējais sastāv no inscenējumiem, kuros aktieru kolektīvs atveido Krievijas versiju par pagājušā gada februāra un marta notikumiem. Vēl emocionālas fona ainas, kurām jāparāda, cik laimīgi tagad jūtas Krimas iedzīvotāji.
Tā gan – ja agrākos laikos iekarojumus vajadzēja pamatot juridiski, tad mūsdienās būtiskāk ir kļuvis tiem uztaisīt labu PR kampaņu. Vēl vairāk – no juridiskā viedokļa Putins ar savu interviju pat rīkojies neapdomīgi, jo, kā zināms – “jums ir tiesības klusēt, viss, ko jūs teiksiet, var tikt izmantots pret jums tiesā”. Bet tas Krievijas prezidentu īpaši neuztrauc, vismaz ne šajā brīdī. Tāpat kā sankcijas, kuru “pastiprināšana” tiek piesaukta, bet nekas jau no tā nemainās. Putinam ir iespēja pavicināt pretī kodolieročus un intervijā paziņot: “Mēs darbojamies krievu cilvēku interesēs. Visiem “partneriem” jāciena Krievija un mūsu intereses.”
“Intereses” – interesants termins. Šajā ziņā ir būtiski iepazīties ne tikai ar Putina versiju par krievu cilvēku glābšanu no Kijevas “fašistiem”, bet arī ar cietiem avotiem. Krievijas opozicionārais izdevums “Novaja gazeta” nesen publicēja interesantu dokumentu, kuru 2014. gada sākumā, vēl pirms asiņainajiem notikumiem “maidanā” un toreizējā Ukrainas prezidenta Janukoviča bēgšanas, Kremlim slepeni esot iesniedzis kāds uzņēmējs. Dokumentā analizēta situācija Ukrainā un kā to savās interesēs vajadzētu izmantot Krievijai.
Daži fragmenti no teksta:
“Notikumi Kijevā pārliecinoši parādījuši, ka Janukoviča atrašanās pie varas var beigties kuru katru minūti. Tāpēc Krievijai paliek arvien mazāk laika adekvātai reakcijai. (..) Šajos apstākļos pareizi būtu nospēlēt uz dažādu reģionu centrbēdzes tieksmēm, ar mērķi pievienot austrumu apgabalus Krievijai. Lielākie centieni jāveltī tādiem reģioniem kā Krima un Harkovas apgabals, kur jau šobrīd ir diezgan spēcīgas grupas, kas atbalsta maksimālu integrāciju Krievijas Federācijā. Protams, pārņemot Krimu, Krievijai nāksies uzņemties ievērojamus un ilglaicīgus budžeta izdevumus. Neapšaubāmi, tas ietekmēs makroekonomisko situāciju un ekonomisko izaugsmi. Tomēr no ģeopolitiskā viedokļa ieguvums būs nenovērtējams: mūsu valsts iegūs pieeju jauniem demogrāfijas resursiem, tās rīcībā nonāks augsti kvalificēti rūpniecības un transporta kadri. Bez tam, var rēķināties ar jaunu slāviskās migrācijas plūsmu no rietumiem uz austrumiem kā pretsvaru Centrālāzijas migrācijas trendam. Austrumukrainas rūpnieciskais potenciāls, tajā skaitā militārais sektors, pēc iekļaušanas Krievijā, ļaus ātrāk īstenot Krievijas bruņoto spēku pārapbruņošanu. (..) Pie viena tas būtiski mainīs ģeopolitisko izvietojumu Centrālajā un Austrumeiropā, atgriežot Krievijai vienu no galvenajām lomām.”
Vēl pirms dažiem gadiem Putins sevi centās pasniegt kā pragmatisku politiķi, kurš ievēro 21. gadsimta starptautiskās politikas uzvedības standartus un pat gatavs aizrādīt tiem, kas viņaprāt to nesaprot. Daudzi droši vien atceras slaveno Latvijai veltīto frāzi: “Nevis Pitalovas rajonu (Abreni) viņi dabūs, bet beigta ēzeļa ausis.” Mazāk zināmi ir tālākie teikumi: “Ko jūs tagad piedāvāsiet, visu sākt no jauna dalīt? Atgriezt mums Krimu un daļu citu bijušo Padomju Savienības republiku teritoriju? Tad atgrieziet mums Klaipēdu! Sāksim visu dalīt Eiropā? Vai jūs to gribat? Ne taču…”
Tas, kas reiz izklausījās pēc absurda scenārija, tagad jau sāk atgādināt sirdī glabātu rīcības programmu.
