Māris Antonevičs: Viņi ieradīsies, un… 16
Pirms divdesmit gadiem pašlaik tik moderno vārdiņu “ksenofobija” Latvijā zināja vien šaurās akadēmiskās aprindās. Tajā laikā kinoteātros tika demonstrēts Holivudas grāvējs “Neatkarības diena” (“Independence day”), kur parādīta citplanētiešu ierašanās uz Zemes, kā arī planētas iedzīvotāju atšķirīgā reakcija pret svešo. Filmā daži agresīvie rosina atbraucējiem tūlīt pat sadot pa kaklu, daži izsaka cerību, ka problēmu gan jau izdosies nokārtot mierīgā ceļā, bet lielākā daļa vienkārši mēģina nolīst kādā klusākā stūrītī, cerībā, ka “krīze” viņus tiešā veidā neskars. Visinteresantākā ir grupiņa, kas uzlīdusi uz Ņujorkas Empire state building debesskrāpja jumta, vicina plakātus “Laipni lūgti!”, “Jūtieties kā mājās” u. tml. Scenāristi bija nolēmuši, ka tieši šai grupai jākļūst par pirmajiem citplanētiešu uzbrukuma upuriem – sak, ko gribējāt, to arī dabūjāt…
Taču pārcelsimies no fantastikas uz reālo dzīvi. Šobrīd Eiropu pārplūdinošie migrantu pulki, protams, nav nekādi citplanētieši, tomēr vismaz Latvijā sabiedrības reakciju varētu proporcionāli samērot ar iepriekšminētajā filmā attēloto. Ir neliela grupa agresīvo pretinieku, ir tādi, kas cer, ka problēma atrisināsies pati no sevis. Lielākā daļa ir bažīgie, kuru priekšnojauta saka, ka nekas labs nav gaidāms, lai gan īsti nav saprotams, kā būs un ko vajadzētu darīt. Un, protams, ir grupiņa, kas, šķiet, par to vien sapņojusi, kad bēgļi beidzot ieradīsies Latvijā, un vaino visus citādāk domājošos ksenofobijā un rasismā. Pagaidām šī pretimnākšana gan vairāk ir vārdos, ne darbos (neviens no jaukajiem cilvēkiem nav piedāvājis savu dzīvokli bēgļu izmitināšanai), turklāt atstāj iespaidu, ka vairāk domāta kā sevis un savu uzskatu izrādīšana, nevis reālas rūpes. Augusta beigās pie Kultūras ministrijas notika pikets “Par cilvēcīgu attieksmi pret bēgļiem”, kur atsevišķi dalībnieki stāstīja, ka Latvijai nevajag piekrist uzņemt tikai 250 cilvēkus, vajagot prasīt vismaz 2500. Šķiet, ka Eiropas Savienības varasvīri ir saklausījuši šīs vēlmes, jo tagad jau parādījušies citi skaitļi.
Kas zīmīgi, tad tieši lielākie imigrantu sveicēji nākotnē var kļūt par “uzbrukuma” pirmajiem upuriem. Nē, nav runa par kādu fizisku uzbrukumu (lai gan ir izteiktas aizdomas, ka līdz ar bēgļiem no Tuvajiem Austrumiem Eiropā varētu tikt iesūtīti arī teroristi), bet par mūsdienās tik bieži piesauktajām vērtībām. Pret imigrantu pieplūdumu parasti visasāk iebilst konservatīvie un nacionālisti, lai gan diezgan paredzams, ka pirmās apdraudēto sarakstā ir liberālās vērtības. Te var runāt par dzimumlīdztiesību, par iecietību, par vārda brīvību – valstīs, no kurienes nāk imigranti, par to lielākoties ir cita izpratne. Tiek gan paģērēts, ka pateicībā par uzņemšanu viņi ātri piemērosies vietējiem apstākļiem un nemēģinās pieturēties pie tiem tikumiem, kas raksturīgas viņu dzimtenei.
Var jau cerēt… Tas jebkurā gadījumā būs sociālais eksperiments, bet optimistisko iznākumu varētu gaidīt, ja būtu darīšana ar nelielu skaitu cilvēku. Šobrīd pa Eiropu pārvietojas imigrantu “ordas”, kas jau tagad uzskata, ka viņām nebūt nav jāpakļaujas vietējiem noteikumiem, ja viņu uztverē tie ir netaisnīgi. Piemēram, ka neviens viņiem nevar uzspiest palikt vienā valstī, ja viņi grib doties uz citu, jo tur maksā lielākus pabalstus un dod garšīgāku ēdienu. Lai gan mums varbūt šķiet, ka Francijā nevajadzētu būt sliktākai dzīvei kā Lielbritānijā, bet Dānijā apdraudējums nav lielāks kā Zviedrijā, un arī Ungārija nav tā bēdīgākā vieta uz pasaules, imigranti ir neapturami ceļā uz savu iezīmēto mērķi. Tas arī liek šaubīties, vai Žana Kloda Junkera un biedru lolotās “brīvprātīgās piespiedu” kvotas ir risinājums, jo tās faktiski paredz lielu cilvēku skaitu nosūtīt uz vietu, kur viņš nemaz nav vēlējies nokļūt. Pretreakcija var iegūt dažādas formas.
