Māris Antonevičs: Tilti jeb nepiemērots datums draudzības slēgšanai ar Putinu 33
Jaunā gada pirmajās dienās dzirdēju divas ziņas par tiltiem. Viena no Itālijas – tur Sicīlijā esot sabrucis nupat uzceltais 13 miljonus eiro vērtais tilts. Atbildīgais uzņēmums norādījis, ka notikusi “nenormāla nosēšanās”. Cietušo par laimi nebija daudz.
Otra tepat pie mums – no Valsts prezidenta Andra Bērziņa Jaungada uzrunas tautai, kurā viņš izvirzījis mērķi: “…mūsu spēkos ir padarīt savu valsti par nozīmīgāko punktu austrumu un rietumu saskarsmē, par tiltu, kas veicina attīstību un uzplaukumu mūsu zemei un visai Eiropas Savienībai.”
Runa, protams, ir par dažādiem tiltiem – inženiertehnisku būvi vienā gadījumā un ideoloģisku ārpolitikas koncepciju otrā gadījumā. Tas gan nenozīmē, ka politiskā tilta būvētāju atbildība būtu mazāka. Jo vairāk apstākļos, ja vienā tilta pusē ir vara, kas vēsturiski mēdz doties tuvākos vai tālākos sirojumos, skumst par agrākās impērijas sabrukumu, un pavisam nesen ne tikai ar vārdiem, bet darbiem apliecinājusi, ka šos tikumus atmest negrasās. Tilts tai, protams, noderētu – varētu vieglāk forsēt upi, ieplaku vai kaut ko citu, kas nu tur atrodas apakšā šajā politisko metaforu pasaulē. Taču stratēģiski tiltu vislabāk ir paturēt savā kontrolē, lai kaut kāda tur “fašistiska hunta” netraucē pār to pārvietoties.
To, ka ir sākušies uzmanīgi mēģinājumi veikt labojumus Latvijas ārpolitiskajā kursā, varēja sajust vēl pirms prezidenta uzrunas. Pārsteidzoši, piemēram, bija Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrniecei (Nacionālā apvienība) veltītie pārmetumi pēc tam, kad viņa atteicās tikties ar Krievijas vēstnieku Latvijā Aleksandru Vešņakovu. Attieksme visumā atbilda līdzšinējai vēsajai Rietumvalstu nostājai pret Krieviju, ņemot vērā, ka kopš Krimas sagrābšanas tās politika ne darbībā, ne retorikā nav mainījusies. Tomēr I. Mūrniece izpelnījās pārmetumus ne jau no kādiem “Vienotās Krievijas” sadarbības partneriem, bet no “Vienotības” pārstāvjiem. Neizpratni un nosodījumu presē izteica gan Eiropas parlamenta deputāte, bijusī ārlietu ministre Sandra Kalniete, gan no Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja Ojārs Kalniņš. Viens no argumentiem bija tāds: vajadzēja tikties un tieši sejā pateikt, kāda ir Latvijas nostāja attiecībā uz konfliktu, ko Krievija izraisījusi Ukrainā. Protams, arī tā var rīkoties, un, piemēram, Kanādas premjerministrs Stīvens Harpers G20 sanāksmes laikā Brisbenā (Austrālijā), satiekot Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, bija sacījis: “Man nākas jums spiest roku, taču es varu teikt tikai vienu – jums jāizvācas no Ukrainas.” Bet ne jau vēstnieks nosaka Krievijas politiku.
Šobrīd izvērsusies negaidīta diskusija par to vai Valsts prezidentam Bērziņam būtu jāatsaucas Putina ielūgumam un jābrauc uz 9. maija svinībām Maskavā, zinot, ka tur neplāno doties ne Lietuvas, ne Igaunijas prezidenti. Pēc iepriekš minētās “pateikt visu acīs” loģikas – jābrauc un jāpauž Latvijas nostāja. Taču skaidrs, ka ne jau patiesības teikšana ir Latvijas jaunais “tilta” kurss. Tāpēc arī neviena amatpersona īpaši Bērziņu nesteidzas atrunāt no šo dīvaino svinību apmeklējuma, kas ik pēc pieciem gadiem atkal nonāk Latvijas valsts galvas dienaskārtībā. Šogad atbildei vajadzētu būt ļoti skaidrai – ne jau tikai tāpēc, ka Baltijas valstīs vēsturiski šis datums tiek uztverta kā jaunas okupācijas sākums, bet arī tāpēc, ka 9. maijs ir “krievu pasaules” (jaunā Krievijas impērisma idejas) kodols. Ne velti, pērn tieši 9. maijā Krievijas valdnieks pirmo reizi ieradās svaigi sagrābtajā Krimā, lai tur noskatītos militāro parādi, kamēr viņa emisāri tajā pašā dienā steidzās uz nākamo potenciālo mērķi – Piedņestas reģionu Moldovā.
Īsumā – ja ir kāds Latvijai politiski nepiemērotāks datums, lai sāktu draudzēties ar Putinu, tad tas būtu 9. maijs. Neskatoties uz to, tiek meklēti kaut kādi argumenti, lai vilcinātu atbildi. “Tas ir jāskatās Eiropas Savienības kontekstā, jo mēs esam prezidējošā valsts. Viss atkarīgs, kādas būs attiecības. Lietuva un Igaunija nav prezidējošās valstis,” intervijā Latvijas Televīzijai minstinās valdības vadītāja Laimdota Straujuma, un jau diplomātiski smalkāk formulēti to pašu atkārto arī ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, kurš pats auj kājas uz Maskavu. Pirms viņa ceļu uz Krievijas galvaspilsētu jau mērojis ministrijas valsts sekretārs Andrejs Pildegovičs. Un tad vēl tāds sīkums kā aizsardzības ministra paziņojums, ka Krievijas kara lidmašīnas gar mūsu robežām pēdējā laikā vairs nelidinās. Droši vien tos var tēlaini saukt par tilta būvniecības (priekš)darbiem. Cerams, ka vēlāk nesekos “nenormāla nosēšanās”.
