Māris Antonevičs: Tērēt naudu bēgļu integrācijai vai izkaisīt to vējā? 11
Seši uz Latviju no Grieķijas atvesties patvēruma meklētāji pagaidām ir tādi kā fantomi – mēs zinām, ka viņi ir, bet vairāk neko arī nezinām. Lai paziņotu par bēgļu ierašanos, atbildīgās amatpersonas gan bija sarīkojušas preses konferenci patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā “Mucenieki”, kuru sabiedriskā televīzija uzskatīja par vajadzīgu pārraidīt īpašā tiešraidē sestdienas rītā. Tomēr, neko vairāk par smaidošu Iekšlietu ministrijas valsts sekretāri Ilzi Pētersoni-Godmani šajā pārraidē ieraudzīt nevarēja. Viņa neslēpa apmierinājumu, ka izdevies atrast tieši tādus patvēruma meklētājus kā Latvijas pārstāvji esot meklējuši. Tika pavēstīts, ka no Sīrijas un Eritrejas atceļojušās ģimenes pēc tālā ceļa esot nogurušas un vēlas atpūsties, un plašsaziņas līdzekļiem to vajadzētu respektēt. Acīmredzot viņi joprojām atpūšas…
Uzkrītoši, ka viens no galvenajiem apgalvojumiem minētajā preses konferencē bija par atbraukušo patvēruma meklētāju lielo vēlmi apgūt latviešu valodu un integrēties Latvijas sabiedrībā. Šķiet, ka tieši šis teikums ir tas, ar kuru Latvijas amatpersonas nolēmušas, tēlaini sakot, “pirkt” Latvijas sabiedrības uzticību līdz šim tik daudz apšaubītajam bēgļu uzņemšanas procesam. To apliecināja arī vēlāk medijiem nekavējoties izplatītās ziņas, ka bēgļi “jau sākuši mācīties valodu” (par spīti tam, ka joprojām ir pārāk noguruši, lai paši pārmītu kaut pāris vārdus ar žurnālistiem).
Emocionālā noskaņa šajā vēstījumā ir saprotama. PSRS laiku migrācijas procesi latviešu atmiņā palikuši ar to, ka iebraucēji ne vien nemācījās latviešu valodu, bet arī nereti demonstrēja pret to nicinošu attieksmi. Tāpēc pretēji piemēri, kad kāds svešzemnieks apguvis latviešu valodu un spēj, piemēram, noskaitīt Raiņa dzejoli vai nodziedāt tautasdziesmu, parasti tiek uzņemti ļoti sirsnīgi. Būtiski, ka tas netiek darīts piespiedu kārtā, sakostiem zobiem, bet gan ir paša cilvēka vēlme.
Saskaņā ar valdībā apstiprināto bēgļu uzņemšanas plānu, iebraucēju integrēšanai šogad atvēlēts gandrīz pusmiljons eiro, un par to atbildīga Kultūras ministrija. Nauda nav maza, un, lai gan paredzētais mērķis it kā ir pareizs, tomēr šaubas par tēriņu lietderību vajadzētu paturēt. Lai beigās neiznāk tā, ka tērēt naudu bēgļu integrēšanai izrādās tas pats, kas kaisīt to vējā, ja atklātos, ka vienīgā interese mūsu valstī viņiem ir bijusi statusa iegūšana. Šajā ziņā ļoti pamācošu stāstu šonedēļ varēja izlasīt “Latvijas Avīzē”. Daudzi noteikti vēl atcerēsies pagājušā gada oktobra ziņas par Irākas kurdu ģimeni, kas ar Latvijas tiesas lēmumu bija ieguvusi alternatīvo statusu, un tas ļāva viņiem palikt Latvijā. Samaksājot cilvēku kontrabandistiem prāvu summu, viņi bija cerējuši caur Krieviju un Latviju nonākt kādā turīgākā Eiropas valstī. Latvijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde bija izvērtējusi kurdu lūgumu pēc patvēruma, bet secinājusi, ka ģimenes galva drīzāk bēg no personīgajām problēmām savā biznesā, nevis no teroristiem vai kara draudiem, jo viņa dzimtajai pilsētai šādas briesmas nedraud. Tomēr tiesa par būtisku apstākli statusa piešķiršanai uzskatīja, ka ģimenē ir nepilngadīgi bērni. Televīzija rādīja aizkustinošu stāstu, kurā kurdi apgalvoja, ka viņiem ļoti iepatikusies Latvija un viņi jau sākuši apgūt latviešu valodu (lai gan savus bērnus viņi bija sūtījuši uz Rīgas skolu, kur apmācības notiek krievu valodā). Pozitīvā sižeta noslēgumā žurnālists jautāja pa futbola laukumu skraidošajiem kurdu ģimenes puikām, vai viņi nākotnē vēlētos spēlēt Latvijas izlasē. “Jā,” kratīja galvu viens no uzrunātajiem. Bet viņu tēvs tikmēr apgalvoja, ka plāno te sākt jaunu dzīvi. Nupat noskaidrojies, ka jau drīz pēc statusa saņemšanas iebraucēji Latviju pametuši, un devušies uz Nīderlandi. Ja statuss iegūts, Eiropas Savienībā var ceļot brīvi, un nekas vairs nevar apturēt.
Nevienu ar varu nenoturēsi, un nav vajadzības. Cita lieta, vai tiešām šādu cilvēku izglītošanai būtu jātērē Latvijas nodokļu maksātāju nauda? Kā redzams, vārdi ne vienmēr nozīmē, ka nodomi ir patiesi. Viena lieta, ja cilvēks pats ieradies Latviju savas intereses vadīts, piemēram, lai studētu medicīnu, cita lieta, ja tā viņam kļuvusi par neplānotu pieturu ceļā uz pavisam citu mērķi.
