Māris Antonevičs: “Stūra māja” kā nākamā tūristu spoku pils? 2
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“VAS “Valsts nekustamie īpašumi” piedāvā iegādāties pievilcīgu investīciju objektu – sešstāvu mūra ēku Rīgā, Brīvības ielā 61, jeb Tetera namu. Ēka celta 1912. gadā pēc arhitekta Aleksandra Vanaga projekta kā īres nams ar veikaliem un to iekštelpu plānojums īpaši piemērots īres dzīvokļu izveidei. Nams atspoguļo neoklasicisma stila estētiku un tā kopējais mākslinieciskais tēls iekļaujas jūgendstila formu estētikā.”
Šāds īpašumu mākleru stila tradīcijās ieturēts sludinājums 5. augustā publicēts valsts akciju sabiedrības “Valsts nekustamie īpašumi” interneta lapā.
Nezinātājs vai paviršs lasītājs pat varētu sākumā nesaprast, ka runa ir par bijušo Latvijas PSR Drošības komitejas galveno mītni Rīgā, sauktu arī par “čekas māju” vai “stūra māju”.
Tālāk gan sludinājumā it kā kautrīgi piebilsts: “Nelielu daļu – nepilnus 700 m² ēkas platības ekspozīcijai par čekas vēsturi Latvijā ēkas pagraba stāvā un pirmajā stāvā izmanto Latvijas Okupācijas muzejs, kurām pēc nekustamā īpašuma iegādes jāpaliek sabiedrībai pieejamām muzeja statusā.” Sak, nu ir tāds sīks apgrūtinājums, bet neliecieties traucēti.
Par to, cik vilinošs tirgū ir šis piedāvājums, lai spriež speciālisti. Dzirdēta versija, ka kādam tur it kā būtu interese ierīkot viesnīcu. Dažreiz ēkas tumšo vēsturi var pat izmantot mārketingā.
Nu apmēram kā spokošanos angļu pilīs, kuras saimnieks senos laikos nogalinājis savu sievu un tagad viņas dvēselei nav miera. Grūti gan iedomāties, cik ētiski būtu šim mērķim izmantot totalitārā režīma upurus, lai gan, piemēram, Karostas cietums Liepājā šajā virzienā nedaudz darbojies, piedāvājot ne vien ekskursijas, bet arī nakšņošanas iespējas (No Karostas muzeja piedāvājuma: “Tev ir iespēja pārnakšņot cietumā, kas atzīts par iespaidīgāku kā ASV Alkatraza cietums – gulēt uz lāvas vai dzelzs gultā, ēst cietuma maltīti.”)
Tomēr, kā var noprast no piedāvājuma, “VNĪ” drīzāk iedomājas ne jau šādu tūrisma objektu, bet parastu (pareizāk sakot, lepnu) Rīgas centra viesnīcu, kas varētu interesēt investoru.
Iepriekšējos gados, apmeklējot dažādas valstis, parasti cenšos apskatīt arī muzejus, kas veltīti skarbiem pagātnes notikumiem, piemēram, okupācijai.
Daļa no tiem iekārtoti ēkās, kurām ir vistiešākā saistība ar šo laika posmu, jo pildījušas līdzīgu funkciju kā Rīgas “Stūra māja”.
Pirmie piemēri, kas nāk prātā, – “Terora māja” (“Terror Haza”) Ungārijas galvaspilsētā Budapeštā un Okupācijas muzejs Lietuvas galvaspilsētā Viļņā. Te, protams, var runāt par niansēm. “Terora mājā”, līdzīgi kā Latvijas Okupācijas muzejā, tiek rādīta abu totalitāro režīmu – komunisma un nacisma – līdzīgā daba.
Izmantoti iespaidīgi vizualizācijas paņēmieni, turklāt īpaša nozīme ir tieši 1956. gada notikumiem Ungārijā. Viļņā uzsvars vairāk ir uz padomju okupācijas periodu, bet izceļas ar to, ka īpaši daudz tiek atspoguļotas nacionālo partizānu cīņas par Lietuvas neatkarību.
Runājot vēl par citiem piemēriem, ļoti specifiska ir Vācijas pieeja, kas nolēmusi tumšo pagātni nevis salikt vienuviet, bet izkliedēt. Un tā, piemēram, par komunistiskās Vācijas Demokrātiskās Republikas laiku var rasties diezgan atšķirīgs iespaids, ja apmeklē interaktīvo DDR-Museum, kur galvenais uzsvars ir uz tā laika sadzīvi vai arī bijušā VDR drošības dienesta – “Štāzi” – ēku, kur šobrīd ierīkots “Stasi Muzeum”, kas glabā liecības par režīma noziegumiem.
Tomēr viens gan nav redzēts – tas, ka daļa no ēkas tiktu izmantota šāda veida muzejam (un “Stūra māja” tas ir diezgan skarbs – ar bijušajām spīdzināšanas kamerām un nošaušanas vietām, nevis vienkārši “ekspozīcija”, kā norādīts “VNĪ” sludinājumā), bet daļa – viesnīcai vai tamlīdzīgai iestādei. Paliek sajūta, ka virziens, kuru izvēlējusies valsts, risinot šīs ēkas jautājumu, īsti nav pareizs.
