Māris Antonevičs: Putins uzvedas kā ģeopolitiskā pokera spēlmanis, tomēr likmes visu laiku nākas paaugstināt 45
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Dīvainais karš”, “Sēdošais karš”, “Neīstais karš” – ar šādiem apzīmējumiem dažādās valodās raksturots Otrā pasaules kara sākumposms Rietumu frontē – no 1939. gada septembra līdz 1940. gada maijam.
Nacistiskā Vācija bija uzbrukusi Polijai (sadalot laupījumu kopā ar tā laika sabiedroto – PSRS) un atradās karastāvoklī ar Franciju un Apvienoto Karalisti. Uzbrukums Rietumu virzienā tika plānots un gaidīts, taču vairākus mēnešus nekas nenotika. Armijas, vienkārši sakot, sēdēja ierakumos, vērojot, kas nu būs.
Savā ziņā līdzīgs sēdošais/dīvainais/neīstais karš tagad notiek Ukrainā, kuras robežu tuvumā koncentrēts milzīgs Krievijas karaspēka daudzums, tomēr, kas būs tālāk, neviens īsti nevar paredzēt.
Ļoti daudzi eksperti un apskatnieki pārliecināti – Krievijas prezidents Putins jau ir izlēmis sākt uzbrukumu un viņu vairs nekas nevar atturēt. Te vairs neesot jautājums “vai?”, bet tikai “kad?”. Bet ir arī ne mazums tādu, kas uzskata, ka nekāda uzbrukuma nebūs, jo tam nav racionāla pamata.
Neskaidrība un iebiedēšana esot galvenais Putina trumpis. Kara gadījumā viņš viennozīmīgi tiktu uztverts kā agresors, bet tagad var uzvesties kā kaut kāds ģeopolitiskā pokera spēlmanis, ar kuru uz Maskavu atbrauc “uzspēlēt” te Francijas prezidents, te Vācijas kanclers.
Jebkurā gadījumā Putins no malas var smīnēt par dažādu ekspertu un ārvalstu politiķu paredzējumiem, jo tikai viņš viens zina, ko tālāk darīs, turklāt var pārdomāt kaut vairākas reizes dienā.
Aizvadītajā nedēļas nogalē bija brīdis, kad spriedze bija šķietami sasniegusi kulmināciju, un vairākas rietumvalstis, acīmredzot balstoties uz izlūkdienestu sniegto informāciju, izveda savus diplomātus, kā arī steidza brīdināt savus pilsoņus, ka tuvākajā laikā jāpamet Ukraina.
Arī Latvijas Ārlietu ministrija izplatīja īpašu paziņojumu, kurā aicina Latvijas valstspiederīgos “tuvākajā laikā izceļot no Ukrainas, ņemot vērā Krievijas radīto nopietno drošības apdraudējumu pie Ukrainas robežām un ticamus situācijas saasināšanās draudus”. Viens teikums šajā vēstījumā izklausījās īpaši dramatiski, pat liekot atcerēties nesenos notikumus, kad ārvalstnieki steidza pamest talibu ieņemto Afganistānas galvaspilsētu Kabulu:
“Izceļošanai aicinām izmantot jebkuru no pieejamajiem drošajiem pārvietošanās veidiem – avioreisus vai sauszemes maršrutus, kas ved uz vai caur ES/NATO dalībvalstīm.” Tātad – glābieties, kamēr vēl var…
Tomēr jau pēc divām dienām atkal šķietams atslābums līdz ar Maskavas paziņojumu, ka daļa no karaspēka kontingenta, kas izvietots pie Ukrainas robežām, sākusi atgriezties savās bāzēs. Te gan būtiski uzsvērt, ka tas pagaidām ir tikai Krievijas paziņojums, tāpēc būtu labi sagaidīt arī informāciju no citiem avotiem.
Neziņa un šaubas nekur nav zudušas. Politiķi, protams, tagad varētu stāstīt, ka ar diplomātiskām metodēm novērsuši konfliktu, kamēr karavīri abās pusēs turpinās sēdēt ierakumos kaujas gatavībā. Līdz nākamajam saspīlējumam…
Kā radio “Eho Moskvi” komentē Londonā dzīvojošais krievu politologs Vladimirs Pastuhovs: “Putina režīms ir militārs režīms. Tā bāze un pamats ir vēlme karot. Agri vai vēlu tas karos. Taču vai karos tagad – tas ir cits jautājums.”
Pašlaik Krievija uzskata, ka draudēšana Ukrainai ir labākais veids, kā izvirzīt prasības Rietumiem un iegūt kaut kādas priekšrocības starptautiskajā arēnā, demonstrēt savu iedomāto lielvaras statusu.
Tomēr šī nav pirmā reize, kad karaspēks tiek bīdīts šurpu turpu, lai radītu gaidāmā kara iespaidu. Pagājušā gada martā Krievijas nolūkiem pasaule īsti nenoticēja, šobrīd jau uzbrukuma versija šķita diezgan reāla. Ja tas tagad tomēr nesekos, nākamreiz likmes vajadzēs vēl vairāk paaugstināt.
Kā nu jau arvien biežāk taisnīgi tiek uzsvērts, ir nepareizi pašreizējo situāciju dēvēt par “Ukrainas krīzi”, kā to dara pasaules mediji. Pat ne “Krievijas–Ukrainas krīzi”, pareizais apzīmējums ir “Krievijas krīze”.
