Māris Antonevičs: “Redakcija jau mirktu savās asinīs…” 8
Iedomāsimies situāciju. Pēc teroristu uzbrukumiem Parīzei cilvēki pārdzīvo notikušo, dedzina svecītes, izsaka līdzjūtības apliecinājumus franču tautai. Bet tikmēr kāds morāls kroplis savā interneta dienasgrāmatā publicē rakstu par to, ka vispār jau līdzīgus uzbrukumus būtu pelnījuši arī daži Rīgas klubi un restorāni. Ak nē, viņš steidz piebilst, nekas tāds Latvijā nav iespējams, cita mentalitāte,.. ja nu vienīgi…
Lūgts novērtēt šos izteikumus, Drošības policijas priekšnieks atzīst, ka tie ir provocējoši un varbūt pat naidu kurinoši, tomēr rakstītājs esot juridiski izglītots, tāpēc savu domu formulējis viltīgi – tiešus aicinājumus uz vardarbību tajos saskatīt nevarot. Tomēr šī persona jau sen atrodoties drošības dienestu “redzeslokā” – mierinoši piebilst priekšnieks. Tikmēr “murgus” no necilā interneta bloga pamanījuši kāda diezgan zināma un lasīta kaimiņvalsts interneta portāla veidotāji, un nolemj, ka tos ir vērts pārpublicēt – sak, visi tikai par Parīzi, bet re, ko tepat no Rīgas raksta.
Pēc kāda laika sabiedriskās televīzijas redaktore, prātojot kā pacelt reitingu jaunajam diskusiju raidījumam, nonāk pie oriģinālas domas, ka šo skandalozo terorisma apcerētāju taču vajadzētu paaicināt izteikties tiešajā ēterā. Garlaicīgie “pareizie” runātāji visiem jau apnikuši, bet te viens brašs ekstrēmists – pateiks kaut ko tādu, ko sabiedrība vēl pāris nedēļas apspriedīs. Un tēmu var izdomāt tādu, kur viņš labāk iederētos, piemēram par provokācijām. Jā, jā, vārda brīvība, Satversmes 100. pants, viss taču atļauts…
Situācija nav izdomāta. Tiesa, tai nav saistības nav ar pēdējiem notikumiem Parīzē, bet ar šajā pašā pilsētā pirms desmit mēnešiem notikušajiem islāma teroristu uzbrukumiem žurnāla “Charlie Hebdo” redakcijai, kurā dzīvību zaudēja divpadsmit redakcijas darbinieki. Kamēr Francijā un citur pasaulē cilvēki rīkoja gājienus un citus atbalsta pasākumus ar saukli “Je suis Charlie” (“Es esmu Čarlijs”), Latvijā radikālās krievu organizācijas “Russkaja zarja” aktīvists Illarions Girss publicēja interneta dienasgrāmatas ierakstu ar nosaukumu “Jaunumi no Parīzes – Latvijas ikdiena”.
Tajā viņš uzdod jautājumu, vai kaut kas līdzīgs varētu notikt arī Latvijā? Un pats atbild, ka dažas redakcijas, piemēram, “Latvijas Avīzi” tāds liktenis gan varētu sagaidīt. “… ja terorisma metodes būtu krievu garā, tad šī redakcija jau mirktu savās asinīs uz baltā sniega, atgādinot sapuvušos latviešu etnokārtijas augļus valsts karoga krāsās, ar kuru tā piesedzas. Vēl ir tāda Elita Veidemane, kura nerimstoši kurina latviešu naidu pret krieviem, viņa redaktora vietniece salīdzinoši mērēnajā un pieklājīgajā latviešu avīzē “NRA”, taču viņa jau gadiem raksta tā, ka netīšām sava daļa var tikt arī visai “NRA” redakcijai.”(*)
Turpat gan Girss vēlreiz piemetina, ka no krievu puses diez vai šāda rīcība sekos. “Ja nu vienīgi kā atbilde”, viņš noslēpumaini piebilst. Organizācijas, kas uzņemas atbildību par terora aktiem arī parasti apgalvo, ka viņu darbības ir atbilde vai protests.
Šos prātojumus vēlāk pārpublicēja Krievijas portāls “Regnum”. Bet reakcija Latvijā? Tādas nebija… Girss ir labi zināms ar saviem naidīgajiem izteikumiem, un var teikt, ka tā bija tikai kārtējā izpausme, pielāgota aktuālajai situācijai. (Iepriekš viņš, piemēram, savā “Facebook” profilā fantazējis par valodas inspektora slepkavību.) Iespējams, drošības iestādes vadās pēc principa “Suns, kas rej, nekož”. Jautājums, protams, cik pamatota ir šāda paļāvība, jo ne vienmēr runātājam pašam ir viss jādara, vārdi var kalpot kā iedvesmas avots citiem.
Tomēr pārsteidzošakais ir Latvijas televīzijas lēmums, ka personai, kas tēlaini aprakstījusi iepriekš citēto žurnālistu slepkavošanas scēnu, tiek dots vārds tiešajā ēterā raidījumā “Točki nad I” (“Punkti uz I”). Vai tas ir ētiski? Gan LTV Krievu redakcijas galvenā redaktore Olga Proskurova, gan LTV Informatīvi dokumentālo, ziņu un sporta raidījumu satura redaktore Rita Ruduša uzskata, ka te nav problēmu. Girss esot “labi iederējies”, jo “raidījums bija par provokācijām un viņš šim tematam bija atbilstošs diskusijas dalībnieks”. Tieši negraujamā pārliecība, ka viss ir labākajā kārtībā un “tā tik turēt”, ir nepatīkamākais. Ja LTV amatpersonas atzītu, izvēle nav bijusi tā veiksmīgākā, droši vien diskusiju varētu beigt, jo kurš gan nav kļūdījies vai nepietiekami izvērtējis situāciju. Bet nekas paškritisks no LTV puses nav dzirdēts.
Nupat skandāls ieguvis jaunu politisku pieskaņu, jo jautājumus par Girsa līdzdalību bija uzdevuši arī Saeimas deputāti un nu skan skaļas vaimanas par politisko iejaukšanos, vārda brīvības un redakcionālās neatkarības apdraudējumu.
Te nu jāsaka, ka vajag atdalīt mušas no kotletēm. Ja kāda partija vai politiķi spiež sabiedriskajai televīzijai izpildīt politisko pasūtījumu, tad tā ir cenzūra. Savukārt, ja tie ir iebildumi pret vārda došanu ekstrēmistam, tad pilnīgi vienalga, vai tos izsaka deputāti, sētnieki vai zinātnieki.
* “…если бы методология терроризма была бы в русском духе, то редакции упомянутых латышских СМИ уже бы умирали в своей крови на белом снегу, для пущей выразительности гнилости плодов латышской этнократии в цветах государственного флага, которым она прикрывается. А ещё есть такая Элита Вейдемане, неугомонная разжигательница ненависти латышей к русским, она замглавред в относительно умеренной и солидной латышской газете NRA, но она годами пишет такое, что за это под раздачу могла бы случайно попасть и вся редакция NRA.”
