Māris Antonevičs: Putins savās runās un paziņojumos kopē Hitleru 0
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Atsevišķi cilvēki Latvijā izteikuši neizpratni, kāpēc Krievijas vadonis Vladimirs Putins pašlaik tiekot daudz salīdzināts ar Hitleru, bet ne ar Staļinu. Putins taču iemiesojot krievu imperiālisma ideju, tātad esot Staļina lietu turpinātājs. Dažiem arī šķitis, ka te zemtekstā atkal parādās mēģinājums Staļina režīma noziegumus tomēr kaut kādā ziņā “balināt”, kas Rietumiem ir bijis raksturīgs daudzus gadus.
Putinisms ir jauna totalitāra ideoloģija, kurai ir daudz kopīga gan ar staļinismu, gan nacismu, gan vēl dažām citām mazāk pieminētām, tomēr jāņem vērā ne vien vēsturiskās paralēles, bet arī psiholoģiskais faktors. Tātad politiski Putins tiešām izvirza tos pašus mērķus, ko Staļins, un ģeopolitiski redz pasauli tādu kā pagājušā gadsimta 50. gadu sākumā.
Tur ir “savāktas” visas iedomātās “krievu zemes”, Austrumeiropā izveidota “buferzona” ar paklausīgiem satelītiem, kurus var politiski un militāri ietekmēt, tiklīdz kaut kas nav pa prātam, centieni stiprināt savu ietekmi citās pasaules daļās un nobiedēti Rietumi kā idejiskais pretpols. Tomēr metodes, ar kādām pašlaik darbojas Putins, izmantotā retorika un simbolika drīzāk liek saskatīt nacisma atdzimšanu. Tas ir fenomens, ka šādi var notikt valstī, kas gadu desmitiem lielījusies, ka uzvarējusi šo “sērgu”, bet izrādās, ka pati ar to inficējusies.
Jau vairāk nekā desmit gadus Krievijā bija neformāls, bet ļoti populārs sauklis, ko visbiežāk mēdza lietot dažādu kategoriju 9. maija svinētāji – “Varam atkārtot!”. Daudzus gadus gan rietumnieki, kam lielākoties Krevija palika neatminēta mīkla, gan daļēji arī saprātīgā publika pašā Krievijā neizpratnē jautāja – ko viņi īsti gatavojas atkārtot?
Ja domāts ir Otrā pasaules kara iznākums, tad tam taču vispirms vajadzīgs kāds agresors, kas gatavojas uzbrukt Krievijai, kuru tad varētu sakaut un rīkot uzvaras parādes Sarkanajā laukumā. Bet tāda taču nav… Tobrīd neviens vēl nespēja iedomāties, ka sauklis ir spoguļattēls un Krievijas apziņā nobriedusi vēlme atkārtot to, ko 30. gadu beigās izdarīja Hitlers, tikai šoreiz jau novest līdz galam. Tagad tas jau ir ieguvis biedējošas aprises.
Ir grūti saprast, vai tas, ka Putins savās runās un paziņojumos sāk burtiski kopēt Hitlera izteikumus, ir tāda freidiska sakritība vai apzināta izvēle. Vai to ir iedvesis kāds nezināms ideologs un runu rakstītājs vai vadonis pats līdz tam nonācis? Bet tas nu jau ir fakts. Nesen “Radio Svoboda” pat bija ar video fragmentiem uzskatāmi parādījusi šīs līdzības.
Vispirms Hitlers, kurš saka: “Es tiešām vēlējos panākt pārmaiņas mierīgā ceļā…” Tad Putina 21. februāra uzruna, kurā viņš apgalvo: “Mēs pacietīgi un uzstājīgi mēģinājām vienoties ar vadošajām NATO valstīm…” Hitlers: “Tie ir meli, kad saka, ka mēs pārmaiņas gribam panākt ar spēku.” Putins: “Mēs neko un nevienam negribam uzspiest ar spēku.” Hitlers: “Jūs zināt, cik daudz pūļu es ieguldīju, lai mierīgā ceļā atrisinātu vispirms Austrijas, pēc tam Sudetu un Morāvijas problēmu, taču viss izrādījās velti.”
Putins: “Begalīgus astoņus gadus mēs darījām visu, lai situācija [Donbasā] tiktu atrisināta mierīgiem un politiskiem līdzekļiem. Viss izrādījās velti.” Hitlers: “Tur [Polijā] dzīvojošā vācu minoritāte tika pakļauta viszemiskākajai vajāšanai.” Putins: “Mūsu mērķis ir aizsargāt cilvēkus [Ukrainā], kas astoņus gadus tiek pakļauti pazemošanai un genocīdam no Kijevas režīma puses.” Hitlers: “Danciga [pašlaik Polijas Gdaņska] bija un ir vācu pilsēta, kura tāda paliks.” Putins: “Ukraina mums nav vienkārši kaimiņvalsts, tā ir mūsu pašu vēstures, kultūras un garīgās telpas neatņemama sastāvdaļa.”
Tas, protams, nav viss. Savā Drošības padomē, uz ko Putins pēdējā laikā liek ļoti lielu uzsvaru, ko daudzi tulko kā vēlmi paplašināt atbildīgo personu loku un parādīt, ka runa nav par vienu “prātā sajukušu” diktatoru, 18. martā Putins lietoja vārdu “nacionālnodevēji”. Tas Krievijā gan ir fragmentāri izmantots jau agrāk, pat pirms 2014. gada, taču pašreizējā kontekstā kļuva skaidrs, ka šo var uzskatīt par signālu režīma pretinieku apkarošanai un vajāšanai.
Tomēr termins nav oriģināls, jo to savā grāmatā “Mein Kampf” (“Mana cīņa”) izmantojis arī Hitlers un vāciski tas skan “Nationalverrater”. Protams, te var atcerēties, ka arī PSRS 30. gadu beigās izvērsa pamatīgas “tīrīšanas”, pazīstamas arī kā “lielais terors”, tomēr ir būtiski, ka Staļins ar to vairāk centās atbrīvoties no saviem iespējamajiem konkurentiem, kamēr Putinam, tāpat kā Hitleram, tie ir idejiskie pretnieki. Līdzības ar nacismu var saskatīt arī jaunajā putinisma simbolikā – nu jau slavenajā “Z” burtā, kurš pašlaik Krievijā tiek vicināts tikpat sirsnīgi kā savulaik nacistu svastika Vācijā.
Šos salīdzinājumus varētu turpināt ilgi, tomēr ir arī spēcīgs psiholoģiskais faktors, kas liek cilvēkiem izvēlēties tieši salīdzinājumu ar Hitleru – tas ir sagaidāmais režīma gals. Staļins līdz savai nāvei tikai nostiprināja savu varu un nomira 1953. gadā savā vasarnīcā, savukārt viņa radītā sistēma, lai arī nedaudz maigākā formā, turpināja darboties vēl 40 gadus.
Hitlers izdarīja pašnāvību 1945. gada 30. aprīlī savā Berlīnes bunkurā, sapratis, ka viss zaudēts. Viņa tuvākie līdzgaitnieki sēdās uz tiesas sola Nirnbergā, bet vācu tauta gadu desmitiem turpināja nožēlot grēkus par to, ka pieļāvusi šo nelietību.
Nav šaubu, kuru scenāriju attiecībā uz Putinu un viņa atbalstītājiem vairāk gribētu redzēt pasaule.
