Māris Antonevičs: Priekšnieks aizmirsis solījumu? Versijas par JKP reakciju 2
Var izteikt dažādas versijas, kāpēc Jaunā konservatīvā (JKP) partija šonedēļ tik saasināti reaģēja uz koalīcijas partneru vēlmi ātri un klusi pieņemt lēmumu par Valsts Drošības dienesta (VDD) priekšnieka Normunda Mežvieta apstiprināšanu amatā. Un ļoti ticams, ka konfliktam ir kādi dziļāki cēloņi.
(Piemēram, zīmīgi, ka vairāku JKP politiķu ierakstos pēkšņi parādījušās indīgas piezīmes par “Attīstībai/Par” valdes locekli Edgaru Jaunupu, kurš nu tiek rindots turpat blakus Aivaram Lembergam.)
Tomēr var piekrist konservatīvajiem, ka lēmuma pieņemšana šoreiz tiešām izskatījās dīvaina un atgādināja kaut kādu slepenu operāciju, kur katra sīka nejaušība var apdraudēt Latvijas drošību. Īsti nevar piekrist argumentam, ka VDD un tā vadītāja darbu nepiedien publiski vērtēt, jo liela daļa no informācijas ir klasificēta, tātad nav domāta plašākai auditorijai.
Tad jau tāpat varētu teikt, ka nedrīkst publiski vērtēt arī cita specdienesta – Satversmes aizsardzības biroja – darbību, tomēr šīs iestādes vadītāju apstiprina Saeima un tur diskusijas notiek gan parlamenta komisijās, gan plenārsēdēs. Iznāk, ka VDD vadība šajā ziņā nonāk īpašākā stāvoklī tikai tāpēc, ka tā priekšnieku apstiprina Ministru kabinetā.
Izskaidrojums steigai un slepenībai gan varētu būt diezgan vienkāršs – strauji tuvojas pēdējais brīdis, kad jālemj par to, vai N. Mežvietu atstāt amatā (viņam pilnvaras beidzas oktobrī, bet lēmums jāpieņem vismaz trīs mēnešus iepriekš).
Premjers paziņo, ka valdība dodas atvaļinājumā – veselu mēnesi Ministru kabineta sēdes netiks sasauktas. Un tad iekšlietu ministrs attopas, ka šis taču ir pēdējais brīdis, augusta beigās jau būs par vēlu.
Nav iemesla satraukties un taisīt scēnas par to, ka līdzšinējais VDD vadītājs palicis amatā. Ja atskatās uz dienesta pēdējo piecu gadu darbību, tad pat kritiski noskaņotiem vērtētājiem vajadzētu atzīt uzlabojumus.
Tas gan nenozīmē, ka nevarētu būt labāk. Un viena no jomām, kur VDD vēl krietni jāpiestrādā, ir komunikācija ar sabiedrību.
Stājoties amatā, N. Mežviets solīja: “Viena no manām darba prioritātēm būs sabiedrības informēšana.” Sākotnēji šķita, ka tam tiešām tiek veltītas lielas pūles, bet ar laiku atkal sāka atgriezties vecā rutīna. Arvien biežāki kļuva interviju atteikumi medijiem (ja neskaita vienu īpašu televīzijas raidījumu), bet VDD oficiālās atbildes – arvien formālākas un izvairīgākas.
Arī tagad, pēc atkārtotas apstiprināšanas amatā, N. Mežviets esot atteicis intervijas žurnālistiem, lai runātu par darba prioritātēm. Šķiet, ka VDD vadība ir izlēmusi – galvenais ir atskaitīties politiķiem un amatpersonām slēgtās sēdēs, bet sabiedrības kopējā izpratne nav tik svarīga.
Aplami, jo arī sabiedrības informētība un attieksme ir ļoti būtiska valsts drošības sastāvdaļa. Un, ja tas tiek atstāts patvaļā, tad šo vietu ar lielu prieku aizņem Latvijai nelojāli un naidīgi spēki.
