Māris Antonevičs: Prezidenta kandidātam zobos neskatās? 2
Apzīmējums “koalīcijas kandidāts” Valsts prezidenta amatam Latvijas politiskajā dienaskārtībā parādījās gada sākumā kā tāds ļoti noslēpumains tēls un ilgu laiku tāds arī palika. Izskanēja gan daži uzvārdi, taču nebija grūti nojaust, ka tā ir tikai virtuālās diskusiju telpas aizpildīšana, lai izvairītos no pārmetumiem, ka politiskie darījumi valdošajā elitē notiek lielā slepenībā. Bet nu tiek vēstīts, ka beidzot parādījies īstais “koalīcijas kandidāts” – pašreizējais aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis no ZZS.
Pagaidām gan viņš esot saņēmis tikai paša pārstāvētās Zaļās partijas atbalstu, par ko šaubu nebija. Visticamāk, tiks saņemts arī pārējo ZZS partiju atbalstu, par spīti “uzpūstajām” nesaskaņām ar ilggadējo apvienības premjera kandidātu Aivaru Lembergu (kā zināms, Lemberga atklāsmes par NATO klātbūtni Baltijas valstīs citiem ZZS politiķiem likušas mulst un taisnoties, tomēr nav bijis iemesls, lai ZZS partiju ceļi šķirtos vai vismaz attālinātos). Tālāk jau tirgošanās ar “Vienotību” un Nacionālo apvienību, kuru līderi nebūt nav noraidoši – sak, var jau kaut ko sarunāt…
Kas parasti šādos brīžos politiķiem nereti piemirstas – izvēli vajadzētu paskaidrot arī sabiedrībai. Un te nu viss sācies diezgan briesmīgi. Turklāt runa nav par pašu Vējoni, kurš, ņemot vērā sabiedriskās domas aptaujas, ir viens no populārākajiem valdības ministriem (tas gan parasti nāk kā “bonuss” gandrīz visiem aizsardzības ministriem neatkarīgi no uzvārda un partejiskās piederības), viņam nevar pārmest sliktu reputāciju un izgāšanos iepriekšējos amatos. Vēl vairāk – ja salīdzina ar līdzšinējiem prezidentiem, Vējonis pat ir tuvāk rietumnieciskajiem standartiem, jo viņš ir izgājis politiskās attīstības ceļu, nevis, piemēram, pēkšņi izrauts no ārsta kabineta. Valsts prezidenta amats jābūt augstākajam politiskās karjeras punktam, nevis izaicinājumam no sērijas: “Vai vari uzkāpt šajā kokā, esi vai neesi čalis?”
Tomēr Vējoņa virzītājiem nevajadzētu arī pārspīlēt ar sava kandidāta slavināšanu (Zaļā partija jau pasteigusies pasludināt viņu par “tautas prezidentu”). Saprotams, ka LZP runasvīram Ingmāram Līdakam kā sabiedrisko attiecību speciālistam ir liela pieredze, tomēr, šķiet, kā viņš to līdz šim praktizējis nedaudz citā jomā un tagad tas izspēlē ļaunu joku. “Esmu ļoti pārliecināts, ka Raimonds Vējonis ir viscienīgākais kandidāts. Paskatīsimies, ko sabiedrība prasa. (..) Numur viens – lai nebūtu pārāk vecs . To Vējoņa kungam nepārmetīs nekādi. Numur divi – lai būtu angļu valodas zināšanas. Arī ar šo Vējoņa kungam pārmest būtu grūti, jo viņš ļoti labi pārvalda angļu valodu,” Līdaka šonedēļ klāstīja intervijā LNT.
Tātad jauns un runā angliski – ar to tautai tā kā pietiktu… Ja joks, tad neizdevies un pat diezgan aizvainojošs. Varbūt zoodārza iemītnieku vidū labākie eksemplāri arī tiek noteikti, vērtējot viņu vecumu un skatoties zobos, tomēr Valsts prezidenta vēlēšanās tāda metodika nebūtu lietojama un vēl mazāk dēvējama par sabiedrības galveno prasību.
