Māris Antonevičs: Politikā reizēm var sakrist atšķirīgas, pat pretrunīgas intereses un mērķi 0
Politikā mēdz veidoties dažādas īslaicīgas kombinācijas. It īpaši, ja tās ir vērstas pret kaut ko. Varbūt kā vienu spilgtu piemēru te var minēt Krievijas 2011. gada protestus, pazīstamus arī kā “Bolotnaja” – tā saucas laukums Maskavā, kur tolaik pulcējās protestētāji. Tika pat paģērēts, ka tie ir Putina ēras kapu zvani, bet viss izvērtās citādi un noveda pie vēl stingrāka autoritārisma. Tomēr politiski šie protesti bija zīmīgi arī ar to, ka apvienoja idejiski ļoti atšķirīgus spēkus – rietumnieciskos demokrātus, jaunās paaudzes komunistus un pat tā dēvētos nacionālboļševikus ar Edvardu Ļimonovu priekšgalā. Īslaicīgas intereses saveda kopā idejiskus pretpolus, taču nekas vairāk par dažiem mītiņiem tur arī nevarēja iznākt.
To labi apliecināja arī tālākie notikumi. Pēc Krievijas īstenotās Krimas aneksijas un agresijas Donbasā protesta kustības impēriskais spārns pēkšņi nonāca pie atklāsmes, ka tieši Putins ir īstais līderis un beidzot sācis piepildīt to, pēc kā viņi sen alkuši. Demokrātiskie spēki, iebilstot pret Krimas sagrābšanu, palika opozīcijā, bet nu jau vientuļā un mazskaitlīgā.
Cits, vēl savdabīgāks piemērs. Kad 2004. gadā tika veidots jaunās Eiropas Komisijas sastāvs, no Itālijas, kur tolaik pie varas bija Silvio Berluskoni, tieslietu komisāra amatam tika virzīts premjera paziņa no Apvienoto kristīgo demokrātu partijas Roko Butiljoni. Drīz vien atklājās, ka Latvijai šis ir ļoti slikts variants. Jau pirmajā Eiropas Parlamenta iztaujāšanā Butiljoni sāka atklāti piespēlēt Tatjanai Ždanokai, netieši piekrītot, ka Latvijā tiek diskriminētas etniskās minoritātes, tāpēc šo jautājumu vajadzētu izskatīt Eiropas Kopienu tiesā, kā arī lietot pret mūsu valsti dažādus politiskā spiediena instrumentus.
Eirodeputāti no Baltijas nekavējoties reaģēja, iebilstot pret Butiljoni kandidatūru, tomēr pašiem nācās atzīt, ka šīs balsis ir pārāk vārgas, lai ietekmētu iepriekš panāktu vienošanos starp Eiropas politiskajām grupām. Un tomēr Butiljoni nekļuva par komisāru, tieši viņa dēļ tika izgāzts balsojums par visu komisijas sastāvu, un to vēlāk nācās veidot no jauna. Izrādījās, ka pretenzijas radušās ne vien baltiešiem, bet pavisam citām interešu grupām, konkrēti – seksuālo minoritāšu tiesību lobijam. Dedzīgais katolis Butiljoni, kurš, starp citu, kādu laiku bija darbojies kā Romas pāvesta Jāņa Pāvila II konsultants, vairākkārt bija kategoriski izteicies pret viendzimuma laulībām un citiem ar to saistītiem jautājumiem. Pret viņu tika izvērsta kampaņa, un galu galā Eiropas politiķi nolēma, ka šo konfliktu nevajadzētu saasināt. Paviršam vērotājam varēja rasties jautājums – kāpēc gan Baltijas valsts pēkšņi tik aktīvi aizstāv seksuālo minoritāšu intereses, lai gan mums iebilst pret Butiljoni bija pavisam citi motīvi.
Tas rāda, ka politikā reizēm var sakrist atšķirīgas, pat pretrunīgas intereses un mērķi.
Tieši tāpēc labāk izglītotu un informētu cilvēku uzdevums būtu neizdarīt vienkāršotus secinājumus un jo īpaši – nemanipulēt ar tiem.
Bet tā jau nebūtu politika, ja kāds laidīs garām tik lielisku iespēju.
Divi cilvēki vienā pieturā gaida autobusu – aha, tātad viņiem ir kopīgs mērķis, tātad viņi ir cīņu biedri! Stāv katrs savā stūrī un nesarunājas – tas nekas, gan jau aizbrauks, ielīdīs kādā bunkurā un tur par visu vienosies. Tas nekas, ka katrs gaida citu autobusu… Latvijā ir ļoti ierasti, ja šādā pieturā kāds tiek “pieķerts” kopā ar “Saskaņu”. Ir pat īpašs žanrs – izlikt interneta sociālajos tīklos Saeimas balsojumus, kur redzams, kādai frakcijai bijusi līdzīga pozīcija kā “Saskaņai” (balsojuma temats nav svarīgs). Turklāt tādā situācijā agri vai vēlu nokļūst visas Saeimā pārstāvētās partijas, tātad atliek tikai gaidīt īsto reizi, lai beidzot varētu publicēt “atmaskojošo patiesību”. Tas ir diezgan lēts paņēmiens, kuru paplašinot var ātri nonākt līdz absurdam. Nu, piemēram, pozīcija par čekas maisu atvēršanu. “Saskaņa” ir paziņojusi, ka to neatbalstīs. Zināms, ka pret to iestājas arī Drošības policija un Satversmes aizsardzības birojs. Vai no tā izriet, ka DP un SAB ir uz vienu roku ar “Saskaņu”? Tā nu gan būtu sazvērestības teorija.
Latvijas t. s. liberālās aprindas ir iecienījušas šādu ainu zīmēt saistībā ar tēmām, kas ieguvušas apzīmējumu “tikumības jautājumi” – katrs, kas ietur konservatīvāku pozīciju, tiek automātiski pasludināts par Kremļa sabiedroto, un kā pierādījums kalpo tas, ka līdzīgi taču balso arī “Saskaņa”. Bet kā ir patiesībā? Lai gan šajā lauciņā visu laiku notiek neliela grūstīšanās, tomēr jāatzīst, ka kopumā ir izveidojies sabiedrības vairākuma akceptēts līdzsvars.
Gan vienā, gan otrā pusē ir censoņi, kas deķi mēģina vilkt uz savu pusi, tomēr skaidrs, ka šis nav Latvijas politiskajā darbakārtībā aktuāls temats.
Tāpēc zīmīgi, ka jautājums atkal parādījies īsi pirms vēlēšanām – tieši laikā, lai varētu norādīt uz “Saskaņas” un Nacionālās apvienības saitēm.
Nevar nepamanīt, ka, piemēram, apvienības “Attīstībai/Par!” līderi aizvadītajā nedēļā strauji nomainīja plati – līdz tam viņus it kā ļoti bija satraukusi “Saskaņas” un “KPV LV” iespējamā koalīcija, reizēm arī ZZS “savējo” politikas stils, toties pēdējās dienās par galveno uzbrukumu mērķi kļuvusi NA, kas esot atvēzējusies ierobežot Sorosa finansēto organizāciju darbu (runa ir par Saeimas noraidītu “Saskaņas” deputātes Jūlijas Stepaņenko pieprasījumu, kuru bija atbalstījuši arī atsevišķi NA deputāti). Sprēgāšana noslēdzās ar Ilzes Viņķeles zīmīgu paziņojumu tviterī: “Daļai latviešu publikas lielākais bubulis šajās vēlēšanās ir “Saskaņa” valdībā. Aiz tās paliek nepamanīts vēl viens nejauks scenārijs – revanšistu ulmanistu valdība. Tāds apvienotais Polijas&Ungārijas variants.” Protams, te neviens netiek saukts vārdā – saprotiet, kā gribat. Tomēr tulkojums varētu būt arī tāds, ka “Attīstībai/Par!” sākusi balināt iepriekš nospraustās “sarkanās līnijas”, un kas zina, kā tad izpaudīsies Latvijas glābšana no “ulmanisma”.
