Māris Antonevičs: Neuztraucieties par Londonu, uztraucieties par Rīgu! 10
Latvijas Radio diskusijā neilgi pēc “Brexit” balsojuma viens no klātesošajiem gudriniekiem pārliecinātā balsī izmeta, ka Londona varētu izvēlēties no pārējās Lielbritānijas atšķirīgu ceļu un ne vien palikt Eiropas Savienības sastāvā, bet pat pievienoties eirozonai. Pārējie klātesošie to uztvēra kā joku, par ko liecināja sīki smiekliņi studijā, vien klātesošais politologs, kurš pats nāk no Anglijas, uzreiz ļoti kategoriski noraidīja šādu iespēju.
Protams, šī doma nebija spontāni dzimusi radio studijā, tā jau pilnā sparā klejoja pa interneta sociālajiem tīkliem, kur briti tika gānīti un žēloti vienlaikus, zīmējot dažādus scenārijus, kādas nelaimes viņus tagad sagaida. Tomēr ideja par Londonas “brīvpilsētu”, kas izvēlas savu īpašo, no pārējās valsts atšķirīgo politisko kursu man šķita ne vien pārspīlēta, bet arī riskanta. Un ne jau britiem, bet latviešiem, domājot pašiem par savu situāciju. Ja tā padomā, vai tad arī mūsu galvaspilsētai jau nav savs, no pārējās valsts atšķirīgais kurss, kas “Brexit” situācijai līdzīgas krīzes gadījumā var atspēlēties ļoti nelāgi? Pagaidām tas, protams, izpaužas vien niansēs, atsevišķos nepatīkamos izlēcienos, kurus demonstrē Rīgas mērs Nils Ušakovs (“Saskaņa”).
Šonedēļ par to īpaši lika aizdomāties Krievijas vicepremjera Arkādija Dvorkoviča “neoficiālā” (it kā atvaļinājuma) vizīte Rīgā, kuras centrālais pasākums bija tikšanās ar Ušakovu. Pēc tās sekoja paziņojumi, ka līdz gada beigām Eiropas Savienība varētu atcelt sankcijas pret Krieviju un sekojot tam savas “pretsankcijas” atceltu arī Krievija.
Sāktos varena tirgošanās. Aģentūra TASS turklāt vēl ziņoja, ka tikšot atjaunota abu valstu starpvaldību komisija. To žurnālistiem bija teicis pats Dvorkovičs: “Mēs ar mēra kungu un kolēģiem Latvijas valdībā vienojāmies, ka tuvākajā nākotnē tiks atjaunoti kontakti starp amatpersonām starpvaldību komisijas līmenī, lai uzlabotu mūsu attiecības un panāktu lielāku savstarpējo izpratni daudzos sarežģītos jautājumus.” Nav gan zināms, ka ar Krievijas vicepremjeru būtu ticies kāds no Latvijas valdības ministrs, un, piemēram, ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs šajā laikā atradās vasaras atvaļinājumā. Tātad jāpieņem, ka galvenais avots ir tieši Ušakovs, kurš ne pārāk efektīgi risinot problēmas ar Rīgas ielu remontiem un citiem līdzīgiem jautājumiem, nolēmis labāk pieslēgties ārpolitikai.
Starp citu, ja runā par sankcijām, tad tā sauktā “importa aizvietošanas” retorika Krievijas politiskajā elitē joprojām ir modē, un par to rūpējas pats prezidents Vladimirs Putins. Nesen, apmeklējot kādu lauku produktu pārstrādes uzņēmumu, viņš sarunā konstatēja, ka netiek izmantotas vietējās dzērvenes, bet gan no Latvijas importētās (uz dzērvenēm sankcijas neattiecas). Vēlāk šis jautājums tika apspriests pat īpašā sanāksmē, un Putins lika saprast, ka viņš sagaida, lai jau nākamgad Krievijas pārtikas produktos tiktu izmantotas vietējās dzērvenes un arī sēnes netiktu vestas no ārvalstīm. Protams, tur viss var strauji mainīties, ja atceramies piemēru ar Maskavas noteiktajām sankcijām pret Turciju.
Taču, atgriežoties Rīgā, nebūt nav skaidrs kā galvaspilsētas vadītāja īpašā politika izpaustos konflikta gadījumā, pat pieļaujot kaut kādas hibrīdkara izpausmes, kuras līdz šim vairāk tikušas saistītas ar Latgali (slavenā BBC filma utml.). Par to, kas varētu notikt Rīgas Domē, neviens “spēļu teorijas” pagaidām nepiedāvā. Bet varbūt vajadzētu…
Un te sava loma ir arī konfliktēšanai ar Valsts valodas centru, Okupācijas zaudējumu aprēķināšanas komisiju un citiem. Kā arī “karikatūrām”, ar kurām N. Ušakovs izdaiļo savus ierakstus interneta sociālajos tīklos. Konflikti un “karikatūras” ir kā maize Krievijas propagandai – šīs šķietami sīkās ziņas kaimiņvalstī iegūst neparasti plašu rezonansi, un pēdējo reizi Ušakovs “Tviterī” saņēma pat īpašu apsveikumu un uzmundrinājumu no Maskavas mēra Sergeja Sobjaņina. Taču politiski tas saskan ar to kursu, ko pirms daudziem gadiem, šķiroties no Tatjanas Ždanokas vadītās “PCTVL”, noformulēja toreizējais “Saskaņas centra” līderis Jānis Urbanovičs – lienošā pieeja (“polzučij podhod”), kas nozīmē nonākt pie vēlamā rezultāta nevis tiešā ceļā, bet pamazām un neuzkrītoši. Piemēram, ar lienošo divvalodību Rīgā. Galvaspilsētas īpašās uz Maskavu ārpolitikas gadījumā to varbūt precīzāk būtu dēvēt par “pielienošo pieeju”.
