Māris Antonevičs: Nekļūt par politisku dekorāciju 6
Dažādas sporta federācijas par vadītājiem mēdz izvēlēt naudīgus kungus. Tam ir saprotams pamatojums – ja biznesmenis mācējis sagādāt naudu sev, tad jau spēs to pašu izdarīt arī kūrētā sporta veida labā, un – kas vēl būtiskāk – kritiskā brīdī pats būs gatavs atvērt maciņu. Protams, ir risks, ka federācijas vadītājs, apzinoties savu lomu, var sākt tēlot “diktatoriņu”, bet varbūt sportā tas pat reizēm ir noderīgāk nekā pārāk liela viedokļu daudzveidība. Taču šāda loģika šķiet aplama un pat bīstama, ja runa ir par politiķu un nevalstisko organizāciju attiecībām. Ja organizācijas vadībā nonāk persona, kurai ir cieša saistība ar kādu politisko partiju, ir ļoti lielas iespējas, ka drīzumā tā atgādinās vien partijas satelītu un tiks izmantota politiskajās cīņās. Latvijā šī tendence kļūst arvien izplatītāka.
Protams, visbiežāk šajā sakarā līdz šim minēta arodbiedrība “LABA”, kas pēc pašas aprēķiniem apvieno aptuveni 7000 Latvijas Republikas iedzīvotājus. Kā teikts organizācijas interneta lapā, lai “paustu, pārstāvētu un aizstāvētu savu biedru darba, sociālās un ekonomiskās tiesības un intereses”. Sabiedrībā gan vairs nav ilūziju par to, kas patiesībā stāv aiz šīm “interesēm”. Tā ir partija “Saskaņa”, kuras organizētajos mītiņos vienādi dekorētie “LABA” aktīvisti parasti veido fonu, uz kura izpausties Nilam Ušakovam un citiem oratoriem. Pagājušā gada decembrī notikušajā kongresā “Saskaņas” līderi sprieda, ka šāda veida darbību vajadzētu izvērst un nodibināt kontaktus arī ar citām līdzīgām organizācijām. Taču viņus gaida konkurence.
Nesen par Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētāju tika ievēlēta Inga Vanaga. Bijusī Zatlera Reformu partijas deputāte nekavējoties tika uzņemta partijas “Reģionu alianse” valdē. (Kopā ar vairākām citām partijām “Reģionu alianse” veido Latvijas reģionu apvienību, kas ir pārstāvēta 12. Saeimā; arī I. Vanaga kandidēja no LRA, taču netika ievēlēta.) Šajā gadījumā vēl nevar runāt par politiskajām “saitēm”, drīzāk par politiskajiem “diegiem”, un tos nebūtu grūti saraut, ja vien kādam tas patiešām rūpētu. Jo ne jau tikai partijai, bet arī organizācijai var būt vilinājums iegūt tiešo telefona līniju uz parlamentu, bet, ja paveicas – pat uz valdību.
Lūk, Pensionāru federācijai tāda jau ir. Tās vadītājs Andris Siliņš ir deputāts Zaļo un zemnieku savienības Saeimas frakcijā. ZZS pārziņā ir Labklājības ministrija. Ideālai kombinācijai gan vēl pietrūkst premjera un finanšu ministra, un tāpēc nav brīnums, ka atklātībā nākušas Pensionāru federācijas priekšsēdētāja vietnieces Dzintras Žildes ilgas par “stulbās Straujumas valdības gāšanu un mūsu premjerministra A. Lemberga nākšanu pie varas”. Mazliet gan jāapbēdina – ZZS nupat izdevies labs “darījums” Valsts prezidenta vēlēšanu sakarā, tāpēc valdības vadīšana visticamāk paliek “Vienotības” ziņā, taču tas nenozīmē, ka neapmierināto pensionāru resursu politiskām vajadzībām nevar mēģināt izmantot kaut kad nākotnē.
Bet varbūt šādas politiskas attiecības nav nekas slikts? Abpusējs izdevīgums un tamlīdzīgi… Te nu būtu lietderīgi nedaudz painteresēties par vēsturi un izlasīt “Latvijas Avīzē” nupat (17.06.15) publicēto rakstu “Gabaliņš no Latvijas pakļaušanas mozaīkas”. Tā ir intervija ar vēstures skolotāju Māri Zvaigzni, kurš pētījis arodbiedrību lomu Latvijas sovjetizācijā pēc 1940. gada okupācijas. Tieši arodbiedrības organizēja mītiņus un demonstrācijas, lai radītu iespaidu, ka jauno varu atbalsta plašas tautas masas. Šie cilvēki kļuva par politisku dekorāciju, lai gan viņiem pašiem tobrīd varbūt likās, ka cīnās par savām tiesībām.
