Māris Antonevičs: Mediju atbildība kā bumerangs – var trāpīt arī pa pakausi 4
Mediju vidē ik pa laikam notiek diskusijas par mediju atbildību. Bieži gan tiek apspriesta nevis atbildība kopumā, bet kāda jūtīga tēma. Piemēram, pēdējā gada laikā dažādos formātos notikušas diskusijas, kuru temats bija “mediju atbildība atspoguļojot bēgļu jautājumu”. Dažās no šīm diskusijām biju klausītājs, dažās pats piedalījos un izteicu viedokli.
Manā ieskatā, ir pat bīstami sākt šķirot, kuros jautājumos žurnālistiem jābūt īpaši atbildīgiem, bet kuros viņi tādi var nebūt. Atbildība prasa, lai mediji sabiedrībai sniegtu patiesu un pārbaudītu informāciju, ievērotu viedokļu daudzveidības principu. Citējot Latvijas Žurnālistu asociācijas ētikas kodeksu: “Žurnālisti nepakļaujas nekādai ietekmei, kas ierobežo brīvu informācijas plūsmu vai traucē atklātas debates par jebkuru sabiedrībai nozīmīgu jautājumu.”
No citiem diskusijas dalībniekiem gan izdzirdēju, ka t.s. “bēgļu jautājumā” atbildībai tomēr jābūt lielākai, nekā, piemēram, rakstot par kāda baļķu vedēja avāriju uz šosejas. Sak, nu tur jau nebūs liela nelaime, ja arī kāds neprecīzs fakts ātrumā tiks paziņots vai arī uzklausīta tikai viena no avārijā iesaistītajām pusēm. Tiešā veidā diskusijās gan nekur netika deklarēts, taču radās iespaids, ka dalībnieki pieļauj arī pašcenzūru cēla mērķa vārdā – nekairināt sabiedrības jau tā diezgan negatīvās noskaņas pret migrantiem. Tā vietā jādod vairāk līdzjūtīgo un pozitīvo stāstu. Viens no žurnālistiem diskusijā atzina – ir jābūt drosmīgam, lai neietu sabiedrības vairākuma noskaņojuma pavadā.
Diskusijas par šiem jautājumiem nenotiek tikai Latvijā. Piemēram, ASV šobrīd aktuāls temats ir “Trampa fenomens”. Un jautājums nav tikai par pašu skandalozo prezidenta kandidātu Donaldu Trampu – viņa idejām un izteikumiem, bet par viņa popularitāti. Nupat viņš pārliecinoši uzvarējis priekšvēlēšanās Ņujorkas štatā.
Apskatnieks Maikls Volfs laikrakstā “USA Today” vērš uzmanību tieši uz mediju atbildību. Ne jau to, ka mediji būtu īpaši popularizējuši Trampu, tieši pretēji – lielai daļai viņš ir antivaronis. Runa patiesībā pat nav par pašreizējo vēlēšanu kampaņu, bet par ilgākā laikā veidojušos sabiedrības noskaņojumu un tematiku, kuru tai centušies uzspiest mediji. “Liela daļa mūsdienu žurnālistikas ir vērsta uz minoritātēm, ko agrāk tradicionālie mediji īpaši neievēroja,” raksta M. Volfs. Piemēram, “The New York Times” esot aizrāvies ar transseksuāļu tematiku. Neiztrūkstoši mediju dienaskārtībā esot stāsti par afroamerikāņu atstumtību. Nesen tā atkal uzvirmoja ar iebildumiem, ka Oskara balvas nominācijai nav izvirzīts neviens melnādainais aktieris. Un vēl… “Seksisma ļaunums mūsdienās ir kļuvis tikpat liels kā kādreiz bija komunisma ļaunums,” ironizē apskatnieks, netieši norādot uz t.s. “makartisma” politiku ASV pagājušā gadismta 50. gados, kad komunistu aģenti tika meklēti visās malās, arī tur, kur to nemaz nebija. Mūsdienās šādas “medības” notiek uz iedomātajiem seksistiem.
Visticamāk mediji izvirzīja šos jautājumus dienaskārtībā īpašas atbildības vadīti, lai tos aktualizētu un tādējādi palīdzētu risināt ar tiem saistītās problēmas. Taču šīs dienaskārtības konstruktori nebija rēķinājušies ar pretreakciju, ko M. Volfs nodēvējis par “balto dusmām”.
Krājās aizvainojums, ka plašsaziņas līdzekļi uzmanību pievērš tikai minoritāšu problēmām, lai gan to nav mazums arī baltajam vairākumam. Patiesībā daudzas problēmu, kas agrāk raksturoja tieši afroamerikāņus, tagad ASV attiecoties arī uz baltajiem: izglītības trūkums, bezdarbs, vientuļās mātes, noziedzība, narkotikas… Baltie amerikāņi pamesti vienatnē ar savu neskaidro identitāti, par kuru medijiem ir maza interese. Un tad ierodas “šovmens” Tramps un kļūst par šīs identitātes vadītāju.
Nav uzreiz jāmeklē tiešas paralēles starp ASV un Latviju, taču jāņem vērā, ka mediju atbildības bumerangs ne vienmēr atgriežas tieši tādā leņķi kā to iecerējuši metēji. Dažreiz tas var aizlidot šķībi vai pat sāpīgi trāpīt pa pakausi.
