Māris Antonevičs: Levitam nav atpakaļceļa 1
Valsts prezidentam Egilam Levitam pirmā darba diena bija ļoti piesātināta. Citstarp viņam bija jāsaka pat trīs runas – vispirms Saeimā, dodot amata solījumu, pēc tam pie Brīvības pieminekļa sanākušajiem ļaudīm, bet vakarā – īpašā inaugurācijas pasākuma viesiem Nacionālajā bibliotēkā.
Protams, saturiski visas runas bija pielāgotas atbilstošajai situācijai, un līdz ar to par politiski nozīmīgāko kļuva tieši pirmā. Savā ziņā to var uzskatīt par jaunā prezidenta politisko programmu (gan mazliet garāku par 4000 zīmēm, ko pirms vēlēšanām ierasti piedāvā partijas).
E. Levitam bija divas iespējas. Pirmā – kopumā pareiza, taču piesardzīga un nogludināta runa, kas pagaidām neko daudz nesola, taču arī nerada vilšanos. Otrā – uzreiz sākt izvirzīt konkrētus mērķus, solījumus un, kā saka, runāt tiešu valodu.
Pirmā pieeja noteikti vairāk piestāv līdz šim ierastajam Latvijas prezidenta tēlam, kurš veic tam paredzēto reprezentatīvo funkciju, bet politiski aktīvs kļūst tad, kad to pieprasa likums (nosaucot Ministru prezidenta kandidātu, izsludinot likumus) vai arī tad, kad briest krīze un grūti turpināt darboties tāpat kā agrāk.
Otrā pieeja uzreiz sola politiski aktīvu prezidentu, kas noteikti atzinīgi tiktu novērtēts sabiedrībā, bet vienlaikus nes sevī “kā var nesolīt” efektu. Tas nozīmē arī atbildības uzņemšanos, kas Rīgas pilij tiks atgādināts ne reizi vien. Sabiedrība Latvijā ir polarizēta (lai gan šajā ziņā neesam unikāli), un katrs solis var izraisīt pretēju reakciju atšķirīgās aprindās.
Vēl sarežģītāk ir, ja laba griba ir jāpārvērš reālos darbos. Valsts prezidents E. Levits pirmdien bija pietiekami konkrēts, lai secinātu, ka viņš ir uzņēmies smagu nastu, un tas nozīmē arī brāzienus, ja iedomātais rezultāts nesekos.
Lūk, tikai dažas apņemšanās, kas izskanēja runā.
E. Levits: “.. jāapzinās un turpmāk aktīvi jāveido arī divi samērā jauni politikas virzieni – demogrāfijas politika un diasporas politika.”
Protams, prezidents neko nesola – ne politiski veicināt dzimstības pieaugumu, ne atsaukt Latvijā šobrīd ārzemēs dzīvojošos tautiešus. Var teikt, ka viņš tikai atgādinājis par šo jautājumu svarīgumu, tomēr skaidrs, ka ar runāšanu vien ir par maz un no prezidenta tiks gaidītas ierosmes vai vismaz aktīva piebalsošana tiem, kas šādas iniciatīvas virza. Bet tam neglābjami vajadzīga nauda, un attiecīgi pretī stāv stingras fiskālās politikas piekritēji. Protams, vienmēr var mēģināt izslīdēt pa vidu, bet tas vairs nebūs tik skaisti kā programmatiskās runās.
E. Levits: “Citstarp, gribu uzsvērt, ka mums vēl ir jāveic nopietns nesenās vēstures – it sevišķi okupācijas laika – izvērtējums no demokrātiskām, politiskām un morālām pozīcijām.”
Šis atkal ir jautājums, kas slēpj sevī konfliktu. Var jau vienkārši to realizēt, izveidojot kārtējo vēsturnieku komisiju, kas kaut ko pētīs un vēlāk izdos rakstu krājumu. (Pieeja, ko neformāli var raksturot vārdiem “Atstāsim vēsturi vēsturniekiem”.) Tomēr prezidents nerunā par pētīšanu, bet gan par izvērtējumu. Tas ir kas plašāks un, protams, neattiecas tikai uz vēsturniekiem. Nevar noliegt, ka sabiedrībā pēc tā ir pieprasījums, tomēr viedokļi var būt ļoti atšķirīgi, un būtu interesanti dzirdēt konkrētāku prezidenta piedāvājumu.
E. Levits: “Mēs esam neatņemama Rietumu pasaules un Eiropas daļa – un nevis kāds tilts starp Rietumiem un Austrumiem. Šo metaforu es kategoriski noraidu.”
Skaidra valoda. Iespējams, ka šodien tas vairs nav tik skaļš paziņojums, kā tas būtu bijis pirms kādiem desmit un vairāk gadiem, kad šis bija populārs virziens valdošajās politbiznesa aprindās. To, iespējams, vislabāk simbolizē VIP loža “Dinamo” hokeja spēlēs, kur paviesojās ne viena vien augstākā valsts amatpersona. Protams, pēc 2014. gada šis tas ir pamainījies, tomēr Levits liek skaidri saprast, ka nekādi “darījumi” ar Krieviju viņa priekšstatos par Latvijas nākotni neiederas. Te, protams, ir jautājums, cik tieši viņš šo pozīciju pārstāvēs starptautiskajā politikā.
E. Levits: “Ir jāņem rokās slota un jāizmēž māja. No tiem mēsliem, kas ir sakrājušies trīsdesmit gados, kas velkas mums līdzi un kas mūs šodien šķir no augsti attīstītas, tiesiskas demokrātijas, piemēram, krāpšanās iepirkumos, partiju atkarība no ziedotājiem, korupcija, nodokļu nemaksātāji, kur blēži saņem daļu no kopējā labuma, bet nepiedalās tā vairošanā, ēnu lobijs un tamlīdzīgi. Šādas visiem sen jau apnikušas nejēdzības ir apnikušas un godprātīgos pilsoņos rada rūgtumu pret valsti.”
Visstingrākais paziņojums Valsts prezidenta runā, kas vienlaikus uzliek ļoti lielu pienākumu tādam pašam būt arī visu prezidentūras laiku. Un tam tiks sekots ļoti cītīgi. Ne velti Levits jau saņēmis pirmos pārmetumus par inaugurācijas pasākumā aicinātajiem viesiem, starp kuriem ir, piemēram, vairāki “oligarhu sarunu” dalībnieki. Bet tas ir tikai sākums.
E. Levits: “.. mans kā prezidenta uzdevums ir piedalīties šajās reformu diskusijās, lai visi kopā nonāktu pie labāka rezultāta.”
Atpakaļceļa nav.
