Māris Antonevičs: Latvijā nav par ko godināt Romanovu dinastiju 0
Nav nekāds noslēpums, ka Krievija mēģina savu nacionālo identitāti konstruēt, savienojot divus vēsturiski pretrunīgus periodus – padomju varas un cariskās Krievijas mantojumu. Tas, protams, nav vienkārši, jo saskares punkti pārsvarā saistīti ar šo divu ideju piekritēju savstarpējo cīņu. Un nevajag domāt, ka tā beidzās 20. gadsimta 20. gados līdz ar pilsoņu karu Krievijā.
Maz pieminēts fakts, ka daudzi emigrācijā dzīvojošie baltgvardi Otrā pasaules kara laikā brīvprātīgi pievienojās nacistiskās Vācijas armijai, lai atriebtos boļševikiem.
Latvijā ar šādām identitātes konstrukcijām varbūt ir vienkāršāk, jo te vietējo krievu pašapziņas celšanai noder viss, kas kaut kādā laika posmā Latvijā ienācis no Krievijas. Tāpēc pēdējos gados par iecienītu literatūras veidu Krievijas “tautiešu” vidū kļuvušas dažādas grāmatas, piemēram, “Krievu Rīga”, “Latvijas krievi: 10 gadsimti” un citas, kas mēģina iegalvot, ka krievi vēsturiski ir Latvijas pamatiedzīvotāji un te ir viņu zeme. Protams, zinātniski neviens šos izdevumus par pilnu neņem, tomēr propagandas vajadzībām tie labi noder.
Tiek ziņots, ka nupat Rīgā notikuši pasākumi Romanovu dinastijas un cara Nikolaja II piemiņai – aizlūgums, konference, īpaša izstāde. Kāds tam sakars ar Latviju? Organizatoriem ir sava versija. Ar to latvieši parādīšot, ka neesot vainīgi cara nogalināšanā (Krievijā izplatīta leģenda, ka cara ģimeni nonāvējuši latviešu sarkanie strēlnieki, bet tas neatbilst patiesībai), un ka uz mums “nav cara asiņu”.
To, protams, var darīt. Var nosodīt sarkano teroru, tikai nevajag aizmirst, ka arī cariskā Krievija nebija nekāds taisnīguma un maiguma iemiesojums, bet tieši pretēji. Tad varbūt pie viena šajā konferencē varēja parunāt arī par cara armijas soda ekspedīcijām jeb “melnajām sotņām”, kas pēc 1905. gada ieradās apslaktēt latviešu nemierniekus, un par citiem varas darbiem, kas te pastrādāti Romanovu impērijas laikā. Pat ja Nikolaja II ģimenes liktenis raisa līdzjūtību, Latvijā viņus nav par ko godināt un vēl mazāk taisnoties, ka neko sliktu latvieši viņiem nav darījuši.
