Māris Antonevičs: Kur palicis Muižnieks? 11
Atceraties Nilu Muižnieku? ASV dzimušais politoloģijas doktors savulaik bija kļuvis par galveno Latvijas sabiedrības “integrētāju” – sākotnēji kā Sorosa fonda paspārnē strādājošs pētnieks (ar atbilstošiem uzskatiem), aktīvs konferenču organizators un dalībnieks, vēlāk jau kā politiķis – Šlesera partijas biedrs un īpašo uzdevumu ministrs integrācijas lietās. Par tā laika integrācijas politiku diez vai kāds šodien kaut ko īpaši labu varēs pateikt. Tās sekas esam pieredzējuši gan referendumā par krievu valodu, gan citās nepatīkamās darbībās, ieskaitot apjausmu, ka lielai daļai Latvijā mītošo krievu arvien simpatizē Krievijas impēriskie gājieni un agresīvā ārpolitika. Bet ne par to šoreiz stāsts.
2012. gadā N. Muižnieks izvilka savu “lielo lozi” – viņš tika ievēlēts par Eiropas Padomes Cilvēktiesību komisāru. “Latvijai ir ar ko lepoties! Visbiežāk to var dzirdēt par cilvēkiem kultūrā un sportā, tomēr šoreiz mēs to varam teikt arī tiesību jomā,” tolaik rakstīja žurnāls “Jurista Vārds”, indīgi piezīmējot: “Paradoksāli, ka Saeima 2005. gadā noraidīja N. Muižnieka kandidatūru uz Valsts cilvēktiesību biroja direktora amata vietu. Latvijas cilvēks, kas nederēja nacionālā līmenī, noderēs pārējai Eiropai.”
Te gan varētu iebilst, ka Muižnieks par amatu lielā mērā var pateikties Latvijas diplomātiem, kas viņu virzīja un centīgi lobēja, pat neskatoties uz to, ka vairākos jautājumos Muižnieka viedoklis bija pretējs Latvijas valdības viedoklim, piemēram, par to, ka nepilsoņiem jāpiešķir balsstiesības pašvaldību vēlēšanās. Vienlaikus tomēr bija cerības, ka Muižnieka darbības laikā Krievija nevarēs EP Cilvēktiesību komisāra amatu izmantot kā politisku instrumentu pret Latviju, kā tas iepriekš nereti noticis. Varētu teikt, ka cerības attaisnojušās, jo no pašreizējā komisāra līdz šim neesam saņēmuši ne pārmetumus, ne tādus augstprātīgus padomus kā no viņa priekšteča Tomasa Hammarberga. Muižnieks no Latvijas centies attālināties, taču arī par citām viņa aktivitātēm dzirdēts maz, kas, ņemot vērā pēdējo mēnešu notikumus Ukrainā, tomēr ir diezgan nepatīkams fakts un liek uzdot jautājumus par šādu amatu jēgu.
Laikā, kad Ukrainā ik dienu notiek cilvēktiesību pārkāpumi, Cilvēktiesību komisāra birojs ne tikai nav aktīvi iesaistījies to risināšanā, bet pat faktu konstatēšanas līmenī bijis ļoti izvairīgs. Paziņojumi lielākoties bijuši stipri vispārīgi, par to, ka nepieciešams novērst vardarbību un tamlīdzīgi. Tajā pašā laikā nav bijis neviena paziņojuma par Krievijas īstenoto Krimas aneksiju un attieksmi pret Krimas tatāriem (zināms, ka daudzi no viņiem bija spiesti pamest dzimtās mājas bailēs no izrēķināšanās, bet tatāru līderis Mustafa Džemilevs vairs netiek ielaists Krimas teritorijā). Komisārs klusēja, kad separātisti Austrumukrainas pilsētā Slovjanskā zvēriski nogalināja vietējo deputātu Vladimiru Ribaku, kurš bija iebildis pret Krievijas karoga uzvilkšanu virs pašvaldības ēkas. Tāpat pat īsu teikumu viņa “Twitter” un “Facebook” kontā neizpelnījās amerikāņu žurnālista Saimona Ostrovska un citu preses pārstāvju nolaupīšana un spīdzināšana. Kas interesanti, rūpes par žurnālistiem gan parādījās vēlāk, kad Ukrainas varas iestādes aizdomās par spiegošanu bija aizturējušas divus Krievijas korespondentus un Maskava par to sāka izrādīt sašutumu.
Secinājums – Eiropas Padomes Cilvēktiesību komisārs tāpat kā daudzi citi līdzīgi amati ir tāda diezgan birokrātiska padarīšana, kas domāta mierīgiem laika apstākļiem, bet ir nekam nederīgi krīzes brīžos. Lai gan tieši otrajā cilvēktiesības no dekoratīvas problēmas pārvēršas patiešām smagā problēmā.
