Māris Antonevičs: Ko gaidīt no Sprūdža, kurš ar vienu kāju ir ministrijā, ar otru – prom? 0
Arī mūsu pusē nu vairs nav svešs apzīmējums “klibā pīle”, ko bieži izmanto rietumvalstu politiskie apskatnieki. Politikā tas tiek attiecināts uz amatpersonu, kuras pilnvaru laiks strauji tuvojas beigām un zināms, ka šajā amatā tā vairs nepaliks.
Starp citu, līdzīgs apzīmējums dažreiz tiek attiecināts arī uz spēlētāju, par kuru jau zināms, ka uzvarēt viņš nevarēs, tomēr turpina piedalīties spēlē.
Par “klibo pīli” politiķim visbiežāk jākļūst ap stākļu dēļ, piemēram, tuvojas vēlēšanas un ir skaidrs, ka viņa pārstāvētais politiskais spēks nespēs iegūt pietiekami balsu, lai saglabātu politisko ietekmi vai arī atkārtotu ievēlēšanu vienkārši nepieļauj likums. Izvēle pašam labprātīgi ieņemt šādu lomu varētu šķist nesaprotama.
Un tomēr Latvijā tā ne tikai netiek nopelta, bet pat kļūst par tradīciju. Vides un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs (Reformu partija) nupat paziņojis par demisiju, piebilstot, ka no amata atkāpsies nevis uzreiz, bet 1. decembrī. Ar ko šis datums tik īpašs un kāpēc ministrs izvēlējies šādu “pārejas laiku”? To var tikai minēt.
Izplatītajā paziņojumā atrodams vien neveikls teikums: “Turpmākajos mēnešos reformas, kas joprojām veicamas, nebūs nedz populāras, nedz iespējamas partneru atbalsta trūkuma dēļ.”
Acīmredzot jāsaprot, ka Sprūdžs laiku līdz 1. decembrim izmantos, lai iepazīstinātu sabiedrību ar līdz šim nezināmiem reformu plāniem, kas tā arī paliks neīstenoti, jo citi ministri viņu neatbalsta. Vai nebūtu labāk, ja tikmēr pie darba jau ķertos nākamais ministrs un, kas zina, varbūt līdz decembrim jau būtu kaut ko lietderīgu paveicis (īpaši ņemot vērā, ka šajā laikā tiek veidots nākamā gada budžets)?
Tiesa, nevar pārmest, ka Sprūdžs būtu aizsācis šo īpatnējo tradīciju. Tāpat savulaik ir rīkojusies iekšlietu ministre Linda Mūrniece (“Vienotība”) un bezpartijiskais satiksmes ministrs Aivis Ronis. No vienas puses, to it kā varētu skaidrot kā izpalīdzēšanu premjeram, kamēr viņš ar koalīciju vienojas par piemērotāko aizstājēju. No otras puses, kādu gan atbildību var prasīt un gaidīt no personas, kura ar vienu kāju vēl ir ministrijā, ar otru jau prom? Te nu jāatgriežas pie Valsts prezidenta Andra Bērziņa piesauktajiem “vājprāta murgiem” valdībā, kas viņu vedinājušas rosināt konstitucionālas izmaiņas. “Jāmaina pašreizējā kārtība un kolektīvās bezatbildības vietā jāvirzās uz atbildību par komandu,” tā Valsts prezidents. Dzirdot, ka tagad visās malās tiek spriests par Sprūdža nepiemērotību ieņemamajam amatam, un nedzirdot premjera Valda Dombrovska iebildumus vai vismaz formālus aizstāvības vārdus savas valdības loceklim, jāatzīst, ka A. Bērziņa apgalvojumiem ir pamats.
