Māris Antonevičs: Katru vakaru skan ziņas par jaunām koronavīrusa mutācijām. Vai “vasara, pēc kuras ilgojamies” uz šī fona nav mirāža? 9
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēki dažreiz mēdz ākstīties spoguļa priekšā, atveidojot dažādas grimases – gudru seju pataisīt par muļķīgu, priecīgu par dusmīgu un tā tālāk. Lieki teikt, ka šādai mīmikai nav nekāda sakara ar patiesām emocijām, tās ir vienkārši spēles ar atspulgu.
Tieši šāds – samākslots un mazticams – izskatās Valsts kancelejas īstenotās kampaņas “Vēl mazliet” ietvaros tapušais pusminūti garais video. Trīs jauni cilvēki, runājot nepārprotami iestudētus tekstus, vienlaikus mēģina ātrumā paust savas emocijas arī sejas vaibstos.
Vispirms viņi it kā ir nopietni un tā kā nedaudz sadrūmuši, stāstot par savām vēlmēm atgriezties birojā vai ballēties kopā ar draugiem, bet jau nākamajā mirklī seja atplaukst smaidā, paziņojot: “Bet es varu vēl mazliet pagaidīt…”
Kā savulaik pārliecinājos, apkopojot informāciju par kādu citu savdabīgu sociālo reklāmu, valsts iestādes, pasūtot ārpakalpojumu veicējiem šādas kampaņas, īpaši nesatraucas par to atdevi. Vienīgais kritērijs ir, cik reizes konkrētais video ir skatīts kādā platformā vai cik liela kopējā auditorija sasniegta, kas parasti tiek noskaidrota, socioloģiskajā aptaujā uzdodot jautājumu – vai pamanījāt šādu reklāmu? Esi redzējis, tātad esi sasniegts!
Tas, vai tevi uzrunājusi šī reklāma un kā ietekmējusi tavu rīcību, nav tik būtiski. Ļoti ticams, ka arī “Vēl mazliet” video skatījumu skaits sociālajos tīklos un interneta portālos būs pietiekami liels, lai atskaitēs secinātu, ka tā ir izdevusies. Pozitīvas atsauksmes (“Jā, tas bija tieši tas, kas šobrīd vajadzīgs!”) gan pagaidām nav manītas, lielākoties īgnas atziņas par lieki iztērētu naudu.
Tomēr vairāk par izpildījumu liek aizdomāties vēstījums. Valsts kancelejas oficiālajā tvitera kontā šis video tika publiskots kopā ar tekstu: “Vēl mazliet jāiztur un jāturpina ievērot Covid-19 dēļ noteikti drošības pasākumi, lai drīzumā varētu sagaidīt tādu vasaru, pēc kuras ilgojamies.” Jāatgādina, ka iepriekš tika ziņots par valdības iecerēto kampaņu, kas saukšoties “Gribu vasaru”.
Marta sākumā parādījās informācija, ka “valdība piešķīrusi 330 000 eiro integrētai komunikācijas kampaņai”, kurā “plānotas vairākas atsevišķas aktivitātes, kurās skaidros ierobežojumu nozīmi un pareizu izturēšanos dažādās vietās, piemēram, darbā”, un “Gribu vasaru” būšot pirmā daļa no plānotā.
Vēlāk gan izrādījās, ka vasaras gribēšana ir zīmols, kuru jau “aizņēmis” kāds fotogrāfs, reģistrējot attiecīga nosaukuma interneta domēnu un izmantojot saukli savās reklāmās. Acīmredzot tāpēc mums tagad jau tiek piedāvāts cits sauklis – “Vēl mazliet”, lai gan, kā redzams, vasaras solīšana nekur nav pazudusi. Pat vairāk – nu jau tiek pasniegta gandrīz vai kā pirmsvēlēšanu solījums.
To varētu arī salīdzināt ar kazino, kur spēlmanis, pie ruletes galda stāvot, ir ļoti pārliecināts, ka šoreiz noteikti izkritīs sarkanais, tāpēc nav šaubu, ka visa nauda jāliek tieši uz šo lauciņu. Vēl mazliet, un viņš varēs doties pēc laimesta. Bet ja nu ne?
Katru vakaru skan ziņas par jaunām koronavīrusa mutācijām – Lielbritānijas, Ugandas, Dienvidāfrikas paveidi, kas jau sasnieguši Latviju; Brazīlijas variants un “dubultmutants” no Indijas, kas biedējoši rēgojas kaut kur tālumā, un gan jau vēl citi, par kuriem pat nenojaušam. Vienlaikus joprojām gausie vakcinācijas tempi un nepārliecinātība par to, vai potēšanai uzreiz būs gaidītais efekts. Vai “vasara, pēc kuras ilgojamies” uz šī fona nav mirāža?
Daži gan asprātīgi piezīmē, neesot jau teikts, par kura gada vasaru ir runa. Ar pirmsvēlēšanu solījumiem, kā zināms, parasti tieši tā arī notiek – tie kaut kur izplēn, bet tam taču vienmēr var atrast attaisnojošus iemeslus.
Pie Covid-19 izplatības var vainot nepaklausīgo sabiedrību, kas negribēja “vēl mazliet”. Neizturēja – nu tad lai dzīvo bez vasaras. Jo politiķi un eksperti visu vienmēr zina un dara pareizi.
