Māris Antonevičs: Kāpēc Vācija piedzīvoja “šausmu nakti”? Atbildi var rast populārā ceļvedī 12
Pirms tuvākiem vai tālākiem ceļojumiem bieži mēdzu iegādāties ceļvežus. Īpaši iepatikusies “Lonely Planet” sērija – tās autoriem nevar pārmest kādu angažētību vai slēptu reklāmu, viņi par savu mērķi uzskata godīgi informēt lasītāju par to, kas sagaida svešajā zemē. Tas, protams, tiek darīts, ņemot vērā visu pieejamo informāciju, bet nezīmīgākie ir pašu autoru iespaidi un vērtējumi.
Katrā grāmatā ir arī sadaļa, kas saucas “Droša ceļošana” (“Safe Travel”), kurā ceļotāji tiek brīdināti par draudiem, ar kuriem viņi var nākties saskarties. Riskējot izpelnīties pārmetumus par dzimumnevienlīdzību, “Lonely Planet” īpaši izdala riskus sievietēm (“Women Travellers”). Atsevišķi vīriešiem šādas sadaļas netiek veltītas. Protams, parasti tos pavada uzmundrinājumi, ka šiem brīdinājumiem nav jākļūst par iemeslu, lai nekur nebrauktu, tomēr tos vajadzētu paturēt prātā.
Lūk, piemēram, kas rakstīts vienā šādā ceļvedī par Indiju. “Lai gan Indija piedzīvo izmaiņas, tā joprojām ir konservatīva valsts, īpaši tas attiecas uz sievietes lomu sabiedrībā. Neskatoties uz ilgstošo erotiskās mākslas vēsturi, mūsdienu Indijas sabiedrībā sievietēm nav pieņemts demonstrēt seksualitāti. Vaļīgs apģērbs un vietējai kultūrai neierasta uzvedība var atstāt iespaidu uz attieksmi pret ārzemju sievietēm. Situāciju neuzlabo arī Holivudas filmu industrijas tradicionālā pieeja attēlot sievietes kā seksuālu objektu. Sekas ir tādas, ka daudzas ceļotājas piedzīvo seksuālo uzmākšanos (harissments) – vairāk tas izpaužas kā viņām adresēti komentāri un privātuma aizskārums, retāk kā grābstīšanos (groping).” Lai no tā izvairītos, tiek ieteikts padomāt par savu uzmanību un apģērbu. “Vislabāk izvairīties atbildēt ar skatienu vīriešiem, jo tas var tikt uztverts kā aicinājums; tam var palīdzēt saulessbrilles.” Un tomēr: “Galu galā nav neviena pilnīgi droša veida kā pasargāt sevi no seksuālās uzmākšanās, pat, ja jūs visu darāt “pareizi”. Izmantojiet jūsu pašu instinktus, pieņemot lēmumus, un labāk izvēlieties piesardzību situācijās, kad neesat par kaut ko pārliecināta.”
Bet te vērtējums, kas atrodams “LP” ceļvedī par vienu no Tuvo Austrumu valstīm: “Rietumu filmas un televīzija daudziem vīriešiem radījusi pārliecību, ka visas ārzemju sievietes ir izvirtušas un leks gultā pēc pirmā mājiena.”
Visbiežāk uzmācība tur izpaužoties kā glūnēšana, izsekošana vai pieskaršanās. Varot gadīties arī vārdiski pēkšņas mīlestības apliecinājumi un precību piedāvājumi. Sievietēm tiek ieteikts šīs izpausmes pēc iespējas ignorēt un doties prom. Protams, esot ieteicams ievērot musulmaņu priekšstatus par to, kā jāģērbjas sievietēm – vēlams valkāt slēgtu apģērbu, kas nosedz plecus un ceļgalus. Vēl daži “LP” publicēti ieteikumi: “Neejiet uz kafejnīcu un bāru bez kompānijas; izvairieties no acu kontakta ar nepazīstamu vīrieti; laulību gredzens vairos jūsu respektu arābu acīs, bet vēl vairāk vīra/bērnu fotogrāfijas (īstas vai viltus); sabiedriskajā transportā ieteicams sēsties blakus sievietei; neejiet ārā ar slapjiem matiem, jo tas radīs iespaidu, ka jums bieži ir sekss; aizslēdzot viesnīcas istabas durvis, aizlieciet priekšā krēslu, lai pasargātu sevi no nevēlamu “viesu” ielaušanās.”
Un trešais fragments – no nesen izdota “LP” ceļveža par Vācijas galvaspilsētu: “Berlīne ir ļoti droša vieta sievietēm, pat ja viņas ceļo vienatnē. Ievērojiet to pašu ikdienišķo piesardzību, kā to darāt parasti savās mājās. Došanās uz kafejnīcām un restorāniem vienatnē ir pieņemama un normāla pat nakts laikā. Varbūt naktsklubā vientuļām sievietēm tiks pievērsta uzmanība, bet, ja jūs nevēlaties kompāniju, lielākā daļa vīriešu respektēs atbildi: “Paldies, nē”.” Grāmatā uzsvērts, ka Berlīne ir viena no drošākajām un tolerantākajām Eiropas pilsētām un pat sievietes vienatnē te var staigāt vēlu vakarā bez bailēm.
Šie apraksti sniedz labu ainu par sabiedrībā dominējošajiem priekšstatiem trīs pasaules reģionos. Tie veidojušies kultūras, audzināšanas, reliģijas, demogrāfiskās situācijas un daudzu citu apstākļu iespaidā. Ja arī šī attieksme varētu piedzīvot kādas izmaiņas, labākajā gadījumā tas prasītu vairāku paaudžu nomaiņu. Vienlaikus te var atrast atbildi uz jautājumu – kāpēc Vācija piedzīvoja “šausmu nakti” gadumijā un kāpēc tas izrādījās tik negaidīti? Jo ieteikumi, kas parasti attiecas uz arābu zemēm pēkšņi kļuvuši aktuāli Eiropas valstīm (un dažas amatpersonas jau tos pasteigušās sniegt, piemēram, Ķelnes pilsētas vadītāja ieteikusi sievietēm ievērot “uzvedības kodeksu”, par ko gan vēlāk atvainojās). Tas noticis tāpēc, ka ievērojama daļa “arābu pasaules” ieradusies Eiropā ar visiem saviem tikumiem un pārliecību, ka viņiem te viss pienākas. Iespējams, ka individuāls iebraucējs vai neliela grupa respektēs vietējos noteikumus un tradīcijas, mēģinās piemēroties un ar laiku varbūt pat sāks uztvert tos kā savējos, savukārt ja iebraucēji ir miljons un vairāk, tā kļūst par “kritisko masu”, kur pat īpaša integrācijas politika nelīdzēs.
Nav izslēgts, ka arī ceļvežu aprakstus par Vāciju un citām Eiropas valstīm drīz nāksies koriģēt, ja to autori gribēs būt godīgi un informēt savus lasītājus par patieso situāciju, nevis piemērosies politkorektajai noklusēšanas sērgai, ar ko saindējusies ne vien Eiropas politiskā elite, bet diemžēl arī prese. Ļoti gribētos cerēt, ka tagad sācies detoksikācijas laiks, taču pārliecības par to nav.
