Māris Antonevičs: kāpēc kādam būtu jābalso par “GKR”, lai beigās tiktu pie tās pašas “Saskaņas”? 11
“Saskaņas” satelītpartijas “Gods kalpot Rīgai” (“GKR”) lēmums nākamgad paredzētajās Saeimas vēlēšanās startēt ar atsevišķu sarakstu ir diezgan īpatnējs. Pirmkārt, jau tāpēc, ka nav pat inscenēta nekāda idejiski politiska attālināšanās, tieši pretēji – abi līderi Nils Ušakovs un Andris Ameriks joprojām turpina izrādīt, ka viens bez otra dzīvot nespēj. Un tā nav tikai izrādīšanās, bet pavisam godīga pozīcija – savulaik “Saskaņai” izdevās pārņemt Rīgu tikai tāpēc, ka vajadzīgās balsis piesvieda Ainārs Šlesers. Ameriks šo rūpalu turpināja, no bankrotējušās Latvijas Pirmās partijas/”Latvijas ceļa” izveidojot “GKR” un vēl vairāk tuvinoties, faktiski saplūstot ar “Saskaņu”. Tiesa, nesen medijos pavīdēja baumas, ka Amerikam neesot tās labākās attiecības ar citu zināmu “Saskaņas” politiķi Jāni Urbanoviču. Tas it kā parādoties slavenajās “Rīdzenes sarunās”, kur Ameriks atklāj, ka neuzticas Urbanovičam. Bet tas jau saprotams – kur diviem (Ušakovam un Amerikam) labi, tur trešais (Urbanovičs) lieks. Katrā ziņā, idejiski šķēršļi “Saskaņas” un “GKR” kopīgajam projektam it kā nav radušies.
Otrkārt, un tas vēl būtiskāk – šis taktiskais pirmsvēlēšanu gājiens, kura ieguvums vēl ir neskaidrs, patiesībā izjauc visu “Saskaņas” politisko konceptu jeb, precīzāk, mītu, kuru tā par sevi centusies radīt. Visskaļāk tas izskanēja pēc 2013. gada pašvaldību vēlēšanām – tad Rīgā “Saskaņa” pirmo reizi gāja vienā apvienībā ar “GKR”. “Mēs esam kļuvuši par liecinieku vēsturiskam notikumam Rīgas mērogā un lielā mērā arī Latvijas mērogā. Pirmo reizi kopš 1991. gada ir noticis izteikti ne etnisks balsojums,” toreiz medijos skaļi klāstīja Ušakovs. Protams, tā bija ilūzija, kurai ar realitāti īsti nebija sakara, tomēr “GKR” kandidāti ar latviskiem uzvārdiem un aptaujas, kas rādīja, ka daļa balsu sarakstam nākusi no latviešu vēlētājiem, ļāva to attīstīt. Matemātiski etniskais balsojums galvaspilsētā “Saskaņas” un “GKR” saplūšanas dēļ vairs nebija tik izteikts kā iepriekš, kamēr ideoloģiski nekas daudz nemainījās. “GKR” atšķirībā no tās lielās māsas “Saskaņas” nekādas puslīdz konkrētas ideoloģijas nekad nav bijis jeb, kā dibināšanas kongresā savulaik raksturoja Ameriks: ideoloģija nav ne labēja, ne kreisa, tā ir “rīdzinieku ideoloģija”. Vēlāk partija nedaudz koķetējusi ar kristīgajām vērtībām, ko var uzskatīt par mantojumu no Šlesera laikiem, bet ne īpaši aktīvi. Nedaudz mēģina spiest uz “saimnieciskumu”, un, kā jau pieminētajās “Rīdzenes sarunās” atzinis Ameriks, viņam piemērs šajā ziņā esot Ventspils mērs Aivars Lembergs. Tomēr galvenā “GKR” misija līdz šim bijusi “atšķaidīt” “Saskaņas” prokrieviskumu. Lēmums, ka “GKR” tagad iet atsevišķi, faktiski nozīmē atzīšanos: labi, mēs toreiz, 2013. gadā un vēlāk, blefojām par vēsturisko pagriezienu, etniskais balsojums joprojām ir dzīvāks par dzīvu, un mēs paši to tūlīt mēģināsim izmantot savās interesēs. Tā vietā, lai visas olas liktu vienā groziņā, piedāvāsim vēlētājiem divus – vienā olas varēs likt krievi, otrā (varbūt) latvieši.
Jā, bet kādas tad intereses pilsētas partijai bez ideoloģijas iekļūt Saeimā? Pats interesantākais, ka tās pat netiek maskētas – izveidojusi apvienību ar kādām pagaidām vārdā nenosauktām reģionālajām partijām un iekļuvusi parlamentā, “GKR” atbalstīšot koalīciju ar “Saskaņu”! Tad kāpēc kādam būtu jābalso par “GKR”, lai beigās tiktu pie tās pašas “Saskaņas”? Varbūt tad labāk uzreiz par “Saskaņu”? Ja nu tiešām te sākusies jauna Trojas zirga selekcija, tad ne pārāk meistarīga.
