Māris Antonevičs: Kadirova loma Krievijas karā pret Ukrainu 0
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Prokremliskais Čečenijas vietvaldis Ramzans Kadirovs jau kopš Krievijas–Ukrainas kara pirmajām dienām centies būt ļoti aktīvs un gandrīz katru dienu nāk klajā ar kādu paziņojumu. Piemēram, sākoties karam, viņš īpaši aicināja Putinu, lai personīgi viņam uztic Kijivas ieņemšanu, solot “radikālā veidā atrisināt ukraiņu jautājumu”.
Vēlāk viņš kameras priekšā deklamēja (acīmredzot paša sacerētu) dzejoli, kurā izsmej Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski. Visas šīs aktivitātes pamatā notiek interneta sociālajos tīklos, it īpaši “Tik Tok”. Tas dažiem jau licis aizdomāties, vai Kadirovs arvien vairāk nepārvēršas par kaut kādu “influenceri”, kura galvenā auditorija atrodas viņa paša pārvaldītajā Čečenijā un, protams, Kremlī, no kurienes viņam tiek nodrošināta nepārtraukta naudas straumīte.
Tomēr šonedēļ Kadirovam sanākusi izgāšanās. Viņš bija publiski izziņojis, ka atrodas Ukrainas Mariupolē, kur šobrīd notiek ļoti nežēlīgas cīņas, pievienojot attēlu, kur, nometies uz ceļiem, lūdz Allahu netālu no kādas degvielas uzpildes stacijas. Nav bijis grūti noskaidrot, ka attēlā redzami uzņēmuma “Rosņeftj” benzīntanki, bet tādu Ukrainā nemaz nav. Tātad attēls tapis Krievijas teritorijā. Kaut kāds cirks!
Čečenijai ir īpaša un neatsverama loma Putina politiskajā karjerā – faktiski tās svarīgākais punkts, kas attiecas uz periodu starp diviem Čečenijas kariem, kad prezidents Boriss Jeļcins 1998. gadā iecēla plašai sabiedrībai vēl mazzināmo Federālā drošības biroja direktoru par valdības vadītāju.
Tieši agresīvā pieeja, ar kādu Putins metās risināt Čečenijas jautājumu, un šķietamā uzvara karā uznesa viņu varas virsotnē, ļaujot (savienojumā ar citiem apstākļiem) kļūt par Jeļcina izraudzīto “pēcteci”. Tas, kas palika ēnā, bija cena, kas tika samaksāta par šo “uzvaru” – daļas varas deleģēšana Kadirovu dzimtai.
Putins visus šos gadus ir turējies pie šī “darījuma”, dodot Kadirovam pilnīgu patvaļu, tajā skaitā pat ārpus Čečenijas robežām. Savukārt Kadirovs vārdos ik pa laikam atgādinājis par savu nesatricināmo lojalitāti Kremlim.
Savukārt Kadirova personīgā armija – līdz zobiem bruņotie kadirovieši, par kuru nežēlību tiek izplatītas leģendas, – iedveš šausmas arī putiniskajos krievos, lai gan reālās kaujās tā sen nav piedalījusies. Formāli tā ir iekšlietu struktūra, kas pakļauta Nacionālajai gvardei, lai gan, skaidrs, ka ne ne jau no turienes nāk pavēles.
Politologs Sergejs Belkovskis intervijā žurnālistam Aleksejam Venediktovam, komentējot Kadirova lomu Krievijas karā pret Ukrainu, norāda: “Kadirovs acīmredzot vadījies no pieņēmuma, ka pats viņa parādīšanās fakts ļoti nobiedēs un demoralizēs ukraiņus. Bet tas nenotiek. Ukraiņiem tāds Kadirovs ne tuvu nav tik briesmīgs, kādu viņu redz krievi.
Ir arī aizdomas, vai Kadirova sūtītie čečenu karavīri vispār reāli piedalās kaujās vai drīzāk ir tāds psiholoģiskā spiediena līdzeklis. Ukrainā tas nestrādā, lai gan Kadirovs apgalvo pretējo. Ar to viņš vēlas palielināt savu ietekmi Kremļa acīs, jo šajos apstākļos pieprasījums pēc tādiem “sliktajiem puišiem” strauji palielinās.”
Pasaulē pašlaik izskan ne mazums naivu atziņu, ka bez Putina Krievija atkal varētu kļūt civilizēta un pamazām varētu atgriezties pie agrākajām attiecībām. Tomēr ir daudz citu apstākļu, kas liek apšaubīt, ka tā tiešām varētu notikt, un viens no tiem ir arī Čečenija, kuras vietvaldim ne prātā nenāk pakļauties kādam.
