Māris Antonevičs: Junkura “misija” 4
Iesākumā anekdote.
Cilvēks pēc nāves nonāk debesīs, bet tā vietā, lai mierīgi atpūstos, pieprasa sarunu ar Dievu, jo esot viens ļoti svarīgs jautājums. Beidzot viņam tiek dota iespēja. Saruna:
– Es vēlos uzzināt, kāda bija manas dzīves misija.
– Hm,.. tiešām vēlies zināt?
– Jā, vēlos.
– Atceries, reiz tu brauci vilcienā, un pusdienoji restorānvagonā…
– Atceros!
– Un kāda sieviete no blakusgaldiņa tev paprasīja padot sāli…
– Jā, atceros!
– Un tu padevi…
– Padevu! Un?
– Tā arī bija tavas dzīves misija!
Ar ko ievērojams Saeimas deputāts Jānis Junkurs? Iespaids par viņu ir ļoti fragmentārs un saistās galvenokārt ar diviem plašāk apspriestiem faktiem. Pirmais no tiem ir eksotisks – fotomodeļa karjera pirms pievēršanās politikai. Otrs – viņš ir viens no tā sauktā “Olšteina sešinieka” deputātiem, kas tūlīt pēc 11. Saeimas vēlēšanām atdalījās no Zatlera Reformu partijas un izveidoja paši savu “neatkarīgo” grupu. Vēlāk tā izcēlās ar īpašu interesi par Satiksmes ministriju, un apmaiņā pret atbalstu valdošajai koalīcijai tika algota ar parlamentārā sekretāra amatu. J. Junkurs gan bija viens no nemanāmākajiem šīs grupas dalībniekiem, ko apstiprina arī ziņu aģentūras LETA preses arhīvs. Ievadot viņa uzvārdu kā atslēgvārdu, tur ir lielākas iespējas atrast rakstus un ziņas par “peļu junkuru”, nevis par “deputātu Junkuru”. Un tomēr J. Junkura misija Latvijas politikā varētu izrādīties gandrīz vai vēsturiska, ja viņam būs izdevies aizlikt priekšā kāju “Vienotības” priekšsēdētājai, vienai no šībrīža ietekmīgākajām politiķēm Solvitai Āboltiņai.
Pēcvēlēšanu komentāros dominē viedoklis, ka S. Āboltiņas neievēlēšana ir vēlētāju taisnīgi piespriestais sods. Protams, simboliski tā tas ir, jo grūti iedomāties kādu citu valsti pasaulē, kur partija ar visai cienījamu rezultātu iekļūt parlamentā un pretendē uz valdības veidošanu, bet vienlaikus tās vadītājs netiek ievēlēts. Taču, ja vērtē tikai sausus skaitļus, tad to tikpat labi var uzskatīt nevis par sodu, bet par neveiksmīgu apstākļu sakritību. Nenoliedzami, Āboltiņai ir daudz svītrojumu (6289), taču arī “plusiņu” (6540) – krietni vairāk nekā citiem saraksta kandidātiem. Kontroversāla personība, kādu Latvijas politikā ir pietiekami. Tajā pašā “Vienotībā” līdzīga “50:50” negatīvo un pozitīvo vērtējumu attiecība ir, piemēram, Lolitai Čigānei un Ilzei Viņķelei, kurām paveicies ar to, ka viņas kandidējušas Rīgas apgabalā, kur kopējā situācija “Vienotībai” ir bijusi labvēlīgāka un iegūto mandātu skaits lielāks. Tikpat labi varētu teikt, ka arī I. Viņķeli un L. Čigāni vēlētāji mēģinājuši sodīt, taču tas nav sanācis, un nu abas ne tikai tikušas Saeimā, bet pat kļuvušas par galvenajām “Vienotības” ētikas speciālistēm. Turpretī S. Āboltiņai Kurzemes vēlēšanu apgabalā mazliet pietrūcis un viņa saņēmusi pērienu.
Kurzemē S. Āboltiņu apsteidza Inese Lībiņa-Egnere, Jānis Junkurs un Ints Dālderis. J. Junkurs no sākotnēji sarakstā ierādītās 10. vietas pēc vēlētāju veikto atzīmju (2104 plusu, 1371 svītrojumu) saskaitīšanas pakāpās uz augsto otro vietu. Tieši Junkura ievēlēšanai ir visgrūtāk rast izskaidrojumu, ņemot vērā gan viņa politisko pagātni, gan iepriekšējo darbu vērtējumu. Patiesībā tas pat ir diezgan neveselīga pamācība jaunajiem politiķiem – ja esi ticis parlamentā, nevajag tur būt aktīvam un redzamam, nav jācenšas neko ievērojamu paveikt, pietiks ar to, ka kādu retu reizi debatēs nolasīsi vispārīgu referātu par ārpolitiku, bet galvenais – pirms vēlēšanām sagatavo un izplati krāsainu, sevi slavinošu avīzi. Ar to pietiks…
Tā kā no racionālā viedokļa deputāta panākumus ir grūti izskaidrot, tad atliek piesaukt likteni un Junkura īpašo misiju, kuru viņam atvēlējuši kādi augstāki spēki, jo S. Āboltiņas neievēlēšana nozīmētu ne tikai viņas politiskās karjeras beigas, bet daudz būtiskākas izmaiņas Latvijas politikā. Kādas? Par to šobrīd pāragri spriest, jo pat Saeimas mandāti vēl nav apstiprināti.
Taču var atcerēties kādu gadījumu Latvijas jaunāko laiku vēsturē. Tālajā 1995. gada rudenī Saeimā notika balsojums par partijas “Saimnieks” līdera Ziedoņa Čevera sastādīto valdību. Koalīcijai parlamentā bija vairākums, taču izšķirošajā balsojumā pietrūka vienas balss. Vainīgais, kurš nenospieda podziņu “par”, bija deputāts Viesturs Gredzens. Čevera valdība tā arī netika apstiprināta un tobrīd tā bija tikai politiska epizode. Taču kā teicienā par tauriņu, kura spārnu vēziens var izraisīt vētru otrā zemeslodes pusē, arī V. Gredzena rīcībai izrādījās tālejošas sekas Latvijas politikā. Valsts prezidents valdības veidošanu uzticēja Andrim Šķēlem, kurš vēlāk izveidoja Tautas partiju, bet tas savukārt ievadīja tālākos notikumus bez kuriem mēs šodien droši vien dzīvotu citā politiskajā realitātē.
