Māris Antonevičs: Jaunā ēra ar veco eliti 0
Viens no retajiem “Saskaņas” politiķiem, kas joprojām mēģina turēt pie dzīvības savas partijas pirmsvēlēšanu retoriku (“Latvija grimst, ļaujiet mums to glābt”) ir Vjačeslavs Dombrovskis. Nesen viņš “Tviterī” atsaucās uz “Latvijas Avīzes” interviju ar pētnieku Andri Šuvajevu, kurš pārmet “Rīgas elitei” nespēju izprast nopietnas valsti un tautu apdraudošas problēmas. Skaidrs, ka Dombrovskis ar to bija vēlējies stiprināt savas partijas lozungus un veltīt kārtējo kritikas devu valdību veidojošajiem politiķiem (kuri, protams, nav bez grēka), bet šoreiz lietotais apzīmējums “Rīgas elite” tam piešķir visai ironisku pieskaņu, jo elite, kas desmit gadus valdījusi galvaspilsētā, ir Dombrovska partijas biedri ar viņa draugu Ušakovu priekšgalā.
Pilnīgi skaidrs, ka tā ir bijusi liela mēroga izsaimniekošana, ko būtu nepieļaujami atkārtot valstiskā līmenī.
Turklāt nav jau vēl zināma pilna aina ne uzņēmumā “Rīgas satiksme”, ne citās Rīgas struktūrās, kas tuvākajā laikā varētu kļūt par slogu ne vien rīdziniekiem, bet visiem valsts iedzīvotājiem. (“Iekļaujot Rīgas pašvaldības SIA “Rīgas satiksme” valdības budžeta deficītā, valsts izaugsmei 2020. gadā ir atņemti 72 miljoni eiro,” sacījis Ministru prezidents Krišjānis Kariņš.)
Uz šī fona Rīgā aizvadītajā nedēļā notika varas maiņas process – par mēru kļuva Oļegs Burovs (“Gods kalpot Rīgai”), kurš jau pasteidzies paziņot, ka Rīgā ir beigusies ēra ar vienu ikonu un spilgtiem līderiem, bet vietā nākšot komanda. Protams, tā kā “Ušakova laikā” droši vien vairs nebūs.
Ar iedomību un visatļautību sirgstoša līdera vietā nācis citāds politiķis, kurš, šķiet, ir pietiekami vērīgs, lai apietu lielākos klupšanas akmeņus.
Viņam nav arī tik liela ideoloģiskā sloga kā Ušakovam, kurš vienlaikus bija arī partijas “Saskaņa” seja, tāpēc obligāti vajadzēja skraidīt uz 9. maija pasākumiem, lavierēt ārpolitikas jautājumos, izdabājot partneriem Krievijā un tā tālāk. Tomēr citādi solītās pārmaiņas drīzāk izskatās dekoratīvas, sistēma paliek tā pati.
Un vai maz var būt citādi? Varbūt attāli šo situāciju var salīdzināt ar procesiem dažādos autoritāros režīmos, kad atbrīvojas vadoņa vieta un tajā pasteidz iesēsties kāds cits no pietuvinātās elites, bet, lai uzsvērtu savas personības lomu, pasludina pārmaiņas vai pat “atkusni”, lai gan reāli kurss paliek iepriekšējais.
Maz ticams, ka Rīgas jaunajam mēram gaidāma mierīga dzīve.
Un ne jau tikai sarežģītās finansiālās situācijas vai saimniecisko problēmu dēļ. Tīri politiski jaunā koalīcija ir svārstīgs veidojums, kuram vairākumu garantē vien grupiņa politisko avantūristu, kas apzinās savu balsu vērtību, ko viņi jau parādīja, vispirms ievēlot, bet vēlāk tikpat viegli atlaižot no Rīgas mēra amata Daini Turlo.
Šī atziņa, starp citu, jāņem vērā arī tiem moralizētājiem, kas tagad apgalvo, ka opozīcija palaidusi garām vienreizēju iespēju tikt pie varas galvaspilsētā. Taču tā nekad nav bijusi īpaši daudzsološa, un apvienības “Attīstībai/Par” aizrautība ar to vairāk liek domāt par citiem šī politiskā spēka mērķiem.
