Māris Antonevičs: Ja latvieši spēj noorganizēt Dziesmu svētkus, tad jau vajadzētu tikt galā arī ar vispārēju vakcinācijas kampaņu 8
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ar padarīta darba sajūtu Veselības ministrija aizvadītajā piektdienā paziņoja, ka ir izskatīti 416 pretendentu pieteikumi un izveidots Vakcinācijas projekta biroja komandas kodols, kurā strādās “pieci profesionāļi ar pieredzi nacionāla un starptautiska mēroga pasākumu īstenošanā, tostarp eiro ieviešanas projekta, Dziesmu un deju svētku un Latvijas zāļu verifikācijas projekta organizēšanā”.
Veselības ministrs Daniels Pavļuts tajā pašā dienā ievietoja interneta soctīklos foto, kurā redzama jaunā biroja pirmā apspriede.
Viss ar šo biroju saistītais pēdējās nedēļās ir bijis gandrīz vai galvenais politiskais jautājums valstī – kā tas tiks veidots, kā atlasīs kandidātus, kādas būs algas. Bet kā tad ar pašu vakcināciju? Tas laikam var pagaidīt… Tiek ziņots, ka sestdien pret Covid-19 Latvijā vakcinēti 125 cilvēki.
Visas vakcīnas piektdien veiktas Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā. Ja kāds iedomājas, ka tas ir tikai “brīvdienu režīms”, tad nekas īpaši lielāks nav arī iepriekšējās dienās, jo tajā pašā nedēļā piektdien vakcinēti 196 cilvēki, bet ceturtdien – 263 cilvēki.
Turklāt ļoti zems ir tieši otrās vakcīnu saņemšanas temps (ceturtdien – 13, piektdien – 17, sestdien – 0). Tātad iznāk, ka vakcinācijas birojs ir, tikai pašas vakcinācijas nav.
Patiesībā jau biroja veidošanai nemaz nebūtu jākļūst par ziņu numur viens. Tā ir valdības un ministrijas atbildība, kā organizēt šo darbu – ar esošajiem resursiem, piesaistot jaunus speciālistus vai vispār atdodot ārpakalpojumā, jo ir arī viedoklis, ka ar šādiem jautājumiem privātas kompānijas spēj tikt galā ātrāk, efektīvāk un, iespējams, pat lētāk nekā ierasti smagnējais valsts birokrātiskais aparāts.
Piemēram, bijušais Latvijas Ārstu biedrības vadītājs Pēteris Apinis intervijā interneta portālām “nra.lv” apgalvo: “Ja valsts nejauktos medicīnas lietās, atdotu vakcinācijas procesu privātajām medicīnas iestādēm, vienotos par apmaksu, kas būtu aptuveni 20 vai 30 miljoni eiro, tad pēc diviem mēnešiem Latvijas iedzīvotājiem būtu kolektīvā imunitāte, mums nevajadzētu maskas, mājsēdes, bērni atgrieztos skolā un mēs – savās darba vietās.”
Bet lai nu paliek teorētiskie scenāriji, arī īpašs vakcinācijas birojs ir solis uz priekšu. Atliek vien secināt, ka taisnība tomēr bijusi valdības vadītājam Krišjānim Kariņam – ar līdzšinējo Veselības ministrijas pieeju vakcinācijas process uz priekšu nekustas, un tieši pašlaik izbaudām sekas.
Jo nepietiek ielikt tviterī attēlus ar pāris piegādātajām “Pfizer” vakcīnu kastēm un pievienot poētisku tekstu, lai kā par to sajūsmā nelauztu krēslus “Viņķeles komanda” (#TeamViņķele – tā sevi interneta soctīklos bija apzīmējuši iepriekšējās ministres kvēlākie atbalstītāji).
Runājot par jauno biroju, protams, ir diezgan interesanti, ka neilgi pirms konkursa parādījās dažādi it kā filozofiski prātojumi – ja jau latvieši spēj noorganizēt tik grandiozu pasākumu kā Dziesmu un deju svētki, tad jau vajadzētu tikt galā arī ar vispārēju vakcinācijas kampaņu.
Pieņemsim, ka no tā iedvesmojās arī konkursa komisija, kas par biroja vadītāju izvēlējusies Evu Juhņēviču, kura bijusi šo svētku izpilddirektore. Lielākās diskusijas pagaidām bijušas par biroja amatpersonu algām. Vadītājai maksās gandrīz 5000 eiro, koordinatoriem – 4247 eiro, digitālo mediju speciālistam – 3386 eiro, biroja administratoram – 2729 eiro un tā tālāk.
Diezgan nesamērīgi ar citiem valsts pārvaldē strādājošajiem, un arī stāsts par īpašo misiju šoreiz īsti nedarbojas, jo tad uzreiz stājas spēkā salīdzinājums ar mediķu algām. Patiesībā stāsts par algām ir koks ar diviem galiem. No vienas puses – īsā laikā bija jāpiesaista tiešām labi speciālisti, un atalgojums ir motivējošs faktors, piemēram, tiem, kas gatavi pamest darbu privātajā sektorā.
No otras puses – viens no biroja uzdevumiem ir komunikācija ar sabiedrību un plašas uzticības iegūšana, kas būs ļoti svarīga, lai pārliecinātu vakcinēties iespējami vairāk cilvēku. Algas ir tā tēma, uz kuras viegli “paslīdēt”, ja atceramies kaut vai neseno stāstu par ieceri paaugstināt Valsts prezidenta un valdības locekļu atalgojumu, no kā paši rosinātāji drīz vien steidza atteikties.
Tādā ziņā vakcinācijas projekta birojs sāk savu darbu ar, ja tā var teikt, nelielu negatīvu uzticības handikapu, kuru, protams, var uzlabot ar ātriem un redzamiem sasniegumiem. Pagaidām arī nav jāplēš mati, cenšoties pārliecināt tos, kas nevēlas vakcinēties, ja vakcīnu nepietiek pat tiem, kas to ļoti vēlētos.
Kamēr Latvija ziņo par 125 vakcinētajiem dienā un 19 022 kopumā (abas devas tikai 2155), Lielbritānijā poti saņēmuši jau 6,8 miljoni. Citās Eiropas valstīs gan iet lēnāk, taču, ja paskatās statistiku par pašlaik vakcinēto skaitu uz katriem 100 cilvēkiem, tad mums šajā sarakstā nav ar ko lepoties.
Esam pašā lejasgalā ar skaitli 1,01. Zemāk ir vēl Bulgārija (0,38), Nīderlande (0,79), bet citas valstis, ieskaitot Lietuvu (2,46) un Igauniju (1,96), priekšā. Jau minētajā Lielbritānijā šis skaitlis ir 10,05. Daudzviet statistika par katru dienu vakcinētajiem tiek izcelta priekšplānā, mums joprojām galvenā ir par inficētajiem un mirušajiem.
