Māris Antonevičs: Ja ārstiem krievvalodīgo kovida slimnieku apzināšana nav svarīga, tad veselības politikas plānotājiem tam gan būtu jāpievērš ļoti liela uzmanība 56
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Līdz ar Covid-19 trešo vilni esot novērojama nepārprotama tendence – slimnīcās daudz vairāk nonākot krievvalodīgi pacienti. Tā šonedēļ ziņoja LTV7, citējot arī Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas speciālisti Zaigu Kravali, kura izteicās, ka četri no pieciem pacientiem esot tieši krievvalodīgie.
Interesanti, protams, ka pati slimnīca vēlāk centās šo informāciju varbūt ne gluži noliegt, bet izplūdināt un aizmiglot.
Proti, Stradiņa slimnīcas pārstāve Janita Veinberga sacīja, ka tie esot tikai “ārstes personīgie novērojumi”, jo dati par pacientu tautību un lietoto valodu netiekot apkopoti. “Mēs nešķirojam pacientus ne pēc tautības, ne pēc kā cita,” Veinbergu citē ziņu aģentūra LETA.
Paziņojums ir ļoti dīvains, jo vārds “šķirošana” pēdējā laikā daudz lietots, runājot par to, kuriem pacientiem pirmajiem tiks sniegta palīdzība, ja visiem vienlaikus slimīcu pārslodzes apstākļos tas nebūs iespējams. Un te tiešām nav nekāda sakara ar tautību vai valodu, lai gan pērn Krievijas propaganda šādu dezinformāciju centās izplatīt, atsaucoties uz it kā portālos publicētiem anonīmiem komentāriem.
Taču, ja runā par pacientu etnisko sastāvu, tad tā ir vairāk datu analīze, līdzīgi kā tas būtu, ja tiktu pieminēts vecums (tas jau aktīvi tiek darīts ikvakara ziņās), dzimums vai ģeogrāfija – no kuriem novadiem, pilsētām, apkaimēm ir vairāk saslimušo. Ja ārstiem šī informācija nav svarīga, tad veselības politikas plānotājiem tam gan būtu jāpievērš ļoti liela uzmanība.
Taču var diezgan droši minēt, ka te atkal ir stāsts par pārspīlētu politkorektumu, kas bieži ņem virsroku pār saprātu. Mums jau gadiem tiek uzsvērts, ka neesot korekti runāt par cietumnieku etnisko sastāvu vai ieslodzījumu vietās dominējošo valodu, lai tikai kādam nerastos kaut kādi “nepareizi” secinājumi. Nu izrādās, ka tas attiecas arī uz slimnīcu pacientiem.
Lai ko apgalvotu vakcinēšanās pretinieki, skaidrs, ka slimnīcās pārsvarā nonāk nevakcinētie, kas ļauj secināt, ka krievvalodīgajā vidē tā ir notikusi ļoti kūtri un tagad var redzēt sekas. To, starp citu, var nojaust arī netieši – apskatot statistiku pa reģioniem/novadiem/pilsētām un salīdzinot ar nacionālo sastāvu tajos.
Tikmēr politiskajā vidē informācija jau ir “sagremota” un šobrīd var labi vērot, kā katrs no tā cenšas izsist kādu labumu. “Saskaņa” to izmanto, lai pastiprinātu uzbrukumu valdībai un maksimāli norobežotos no savas atbildības, lai gan tā ir pie varas lielās Latgales pilsētās, kur situācija ar vakcināciju nebūt nav tik spīdoša.
“Attīstībai/Par” un arī “Jaunā Vienotība”, un šiem politiskajiem spēkiem simpatizējošā publika kā galveno problēmu uzskata to, ka informācija par vakcināciju neesot pietiekami izplatīta krievu valodā.
Piemēram, norakta veselības ministra Daniela Pavļuta ideja par īpašu “Vakcinācijas avīzi” latviešu un krievu valodā. Un vispār Latvijas krievi esot pamesti Krievijas informatīvajā telpā, jo mēs viņiem nepiedāvājam saturu krievu valodā.
Tas drīzāk liecina par centieniem atrast vieglas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem un izlikties, ka milzīgajam aisbergam zem ūdens nekā nav, tas ir tikai neliels ledus gabaliņš, kuru var iekustināt ar nelielu vēzienu.
Te tomēr vajadzētu saprast, ka runa nav par valodu, jo tik daudz informācijas, ka vakcīna aizsargā pret Covid-19, var atrast arī krievu valodā. Pēdējos mēnešos arī Krievijas mediji izvērsuši ļoti aktīvu vakcinācijas kampaņu, un, jāatzīst, ka tā ir daudz iespaidīgāka nekā mūsu Vakcinācijas biroja produkts no sērijas “Bez vakcīnas nav uzvaras”.
Vienā no skarbākajiem videoklipiem ārsts sarkastiski piedāvā viltoto vakcinācijas sertifikātu, pircējiem doties ar viņu “bezmaksas ekskursijā”, kas sākas palātā, turpinās reanimācijā, bet beidzas ar “pašu klusāko koridoru slimnīcā”. Ja tiešām ir tā, ka Latvijas krievi dzīvo šajā informācijas telpā, tad nu viņiem būtu jāskrien uz vakcinēšanas punktiem, jo tur taču tik daudz stāsta, ka jāvakcinējas. Bet neskrien – ne Krievijā, ne Latvijā.
Nesen intervijā radio “Eho Moskvi” par šo situāciju plašāk runāja Londonā dzīvojošais politologs Vladimirs Pastuhovs. Krievijā, pēc oficiālās statistikas, pašlaik vakcinējušies 32,9% iedzīvotāju, taču zinātnieks apšauba šos datus. Viņaprāt, Krievijā ir milzīgs “melnais” viltoto sertifikātu tirgus un arī korupcija, kas daudziem ļauj iegūt ārstu zīmi, ka drīkst nevakcinēties.
“Domāju, ka reālie skaitļi ir daudz bēdīgāki un šis līmenis ir ap 20%,” saka Pastuhovs. Tomēr viņš vērš uzmanību vēl uz kādu citu faktu – ļoti zems vakcinācijas līmenis ir arī Ukrainā, kas vismaz pēdējos gados cenšas ļoti aktīvi atbrīvoties no Krievijas informatīvās ietekmes. Arī tur informācijas par vakcīnu ir pietiekami un nav iemesla teikt, ka krievu vai ukraiņu valodā tā nebūtu pieejama.
Pēc oficiālās statistikas, Ukrainā pilnu vakcinēšanās kursu izgājuši tikai 15,3% iedzīvotāju, lai gan Ukrainā piejamas Rietumos ražotās vakcīnas un valsts mudina to darīt. Tomēr, kā piebilst Pastuhovs, “arī Ukrainu nav vajadzības īpaši izcelt, jo Latvijā, Lietuvā un Igaunijā krievvalodīgo attieksme pret vakcinēšanos ir tāda pati”.
Jau mazākā mērā, bet tas esot attiecināms arī uz citām Austrumeiropas tautām (ar padomju režīmu pagātnē), kur viena no galvenajām sabiedrību raksturojošām iezīmēm ir aizdomas.
Tātad runa nav tik daudz par informācijas trūkumu, bet par mentalitāti un pasaules skatījumu. Tas nenozīmē, ka nav jācenšas uzrunāt cilvēkus, bet nevajag iedomāties, ka pastkastītē iebāzta “Vakcinācijas avīze” krievu valodā problēmu kaut nedaudz pavirzītu uz priekšu.
