Māris Antonevičs: Izeja no krīzes – vēlēšanu sistēmas maiņa? 1
Ir izteiktas dažādas versijas, kāpēc tieši šoreiz pēc Saeimas vēlēšanām iet tik smagi ar jaunas valdības veidošanu. Sadrumstalots parlaments un jauno deputātu pieredzes trūkums nebūt neesot izšķirošais, kāpēc partijas lielā mērā turpina pirmsvēlēšanu kampaņu. To veicina arī sajūta par iespējamajām ārkārtas vēlēšanām. Piemēram, ja arī Krišjāņa Kariņa (“Jaunā Vienotība”) mēģinājums izveidot valdību būtu nesekmīgs, bet premjera kandidātu no malas partijas atsakās pieņemt. Vai arī Kariņa valdības mūžs izrādās ļoti īss.
Nesen Nacionālās apvienības kongresā šīs partijas biedrs – jurists Ringolds Balodis – zīmēja diezgan drūmu ainu. Pēc viņa teiktā, atlaist parlamentu varot par diviem “grēkiem” – ja tas nespēj pieņemt budžetu vai nespēj izveidot valdību. Bet 13. Saeima joprojām muļļājas ar abiem šiem uzdevumiem.
Turklāt ārkārtas vēlēšanu organizēšana tehniski nav nemaz tik ātrs darbs, tāpēc pie šāda scenārija valsts varot ieslīgt ilgā bezvaldībā (anarhijā?).
Šāda perspektīva ir satraucoša, tomēr ne visiem. Nākamnedēļ pie Saeimas plānotais pikets iecerēts tieši ar prasību atlaist Saeimu. Kā noprotams no aktivitātēm interneta sociālajos tīklos, uz pasākumu pošas galvenokārt neveiksmīgā premjera kandidāta Alda Gobzema atbalstītāji, taču nav izslēgts, ka viņiem pievienojas arī citi, piemēram, Ždanokas partija. Tā pēdējā laikā koriģējusi savus politiskos saukļus un sākusi izmantot pasaulē plašu slavu guvušo protesta simbolu – dzeltenās vestes.
Tomēr vērts ieklausīties arī skeptiķos, kas saka, ka ārkārtas vēlēšanas neko daudz nemainīs, un, lai par to pārliecinātos, atliek ielūkoties sabiedriskās domas aptauju datos. Tie rāda, ka nekas īpaši Latvijas iedzīvotāju politiskajās simpātijās pēc vēlēšanām nav mainījies. Pat ja deputātu mandātu sadalījums atšķirtos un varbūt mēs parlamentā redzētu arī citas (jaunās vai vecās) sejas, nav teikts, ka vienoties būtu vieglāk. Bet ko tālāk?
Izeja no pašreizējā strupceļa ir, bet tā nav ātra. Pašreizējie sarežģījumi tā vai citādi būs jāpārdzīvo, taču nākotnē var mēģināt padarīt politisko vidi dinamiskāku ar izmaiņām vēlēšanu sistēmā. Patiesībā šādas diskusijas nav nekas jauns, lai gan līdz šim tās vairāk bijušas teorētiskas. Ja viss vairāk vai mazāk darbojas, tad diezgan grūti pārliecināt, ka vajadzīgas izmaiņas. Jo īpaši tāpēc, ka jebkurš eksperts pateiks – nav tādas ideālās vēlēšanu sistēmas, katrai ir savas priekšrocības un trūkumi, un vispirms būtu jātiek skaidrībā par mērķiem. Bet par visu pēc kārtas.
Mums labi pazīstama proporcionālā vēlēšanu sistēma, kas nodrošina politisko partiju pārstāvniecību parlamentā atbilstoši par tām nodoto balsu skaita proporcijai. Tieši pēc šī principa kopš neatkarības atjaunošanas vēlētas visas Saeimas, un galvenā pazīme – vēlētāji balso par partiju sarakstiem, nevis par atsevišķiem kandidātiem. Protams, ir elementi, kas liek pilsoņiem tomēr iedziļināties partiju piedāvājumā un koriģēt to – sarakstos var izdarīt izmaiņas ar plusiņu un svītrojumu palīdzību.
Tāpat Saeima savulaik mēģināja labot tā saukto lokomotīvju principu, kad viens populārs līderis varēja kandidēt visos vēlēšanu apgabalos, kā vagoniņus ievelkot Saeimā arī daudzus maz zināmus kandidātus. Šis princips nav izskausts, taču tagad partijām vajag vismaz piecas lokomotīves – katrā vēlēšanu apgabalā pa vienai. Par proporcionālo sistēmu pieņemts teikt, ka tā veicina plašāku politisko interešu pārstāvniecību (var lasīt arī – lielāku sadrumstalotību), kas atsevišķos valsts attīstības posmos ir būtiski, lai tā neaizietu autoritārisma pavadā.
Otra pazīstamākā ir mažoritārā vēlēšanu sistēma. Tai var būt dažādas formas, taču galvenais princips – vēlētājs balso par konkrētu kandidātu. Praksē tas nozīmētu, ka Latvijā būtu, piemēram, simt vēlēšanu apgabali un katrā no tiem partijas piedāvātu vienu kandidātu. Šī sistēma tiek slavēta par to, ka veicina deputāta saikni ar savu vēlēšanu apgabalu, taču tiek pārmests, ka tā veicina sabiedrības polarizēšanos.
Latvijā idejas kritiķi vienmēr norāda, ka šķelšanās būšot pa etnisko līniju, lai gan nevar arī teikt, ka proporcionālā sistēma līdz šim to būtu īpaši novērsusi.
Ir arī jauktā vēlēšanu sistēma, kas mēģina kombinēt abus iepriekš minētos variantus.
Lūk, ko par proporcionālo sistēmu agrāk rakstījis Vēlēšanu reformas biedrības vadītājs Valdis Liepiņš: “Proporcionālās vēlēšanu sistēmas galvenais trūkums, sevišķi valstīs ar samērā zemu politisko kultūru, – tā nereti noved pie ļoti grūti izveidotām un konstruktīva darba mazspējīgām koalīcijas valdībām. Notiek iekšējas cīņas par portfeļu sadali pēc partiju interesēm, nevis pēc kompetences. Ir sadalīta arī atbildība vēlētāju priekšā, kas izpaužas kā kolektīva neatbildība pret vēlētājiem, neieklausīšanās un neatsaucība viņu interešu un problēmu risināšanā.” Rakstīts pirms desmit gadiem, bet tāds iespaids, ka tiek sniegts raksturojums tieši pašreizējai situācijai.
