Māris Antonevičs: Ir atšķirība, vai bēg no vajāšanām un kara vai vienkārši meklē laimi citā zemē 11
Latvijas valdības atbilde jautājumā par tā sauktajām Eiropas Savienības “bēgļu kvotām” bijusi ātra un izlēmīga (pat mazliet neierasti mums) – neatbalstīt. Tas gan nenozīmē, ka diskusijas par šo tematu būtu beigušās – tās turpinās gan ES, gan tepat Latvijā. Tiesa, šķiet, ka pagaidām tikai tiek veidots emocionālais fons, nevis diskutēts par pašu problēmu.
Katrs avīžraksts vai televīzijas sižets par šo tematu neiztrūkstoši tiek papildināts ar ilustrācijām par laivām, kurās, riskējot ar dzīvību, Vidusjūru mēģina šķērsot trūcīgi ģērbtu Āfrikas iedzīvotāju pūļi. Tas nav nekas jauns, taču pēdējo mēnešu laikā šādu gadījumu skaits ir stipri pieaudzis. Protams, ka šādas ainas ir biedējošas, jo īpaši, ja paralēli tam gandrīz katru dienu jādzird par jaunām problēmām, kas rodas, kad iebraucēji mēģina (vai pareizāk sakot – nemēģina un nevēlas) integrēties jaunajās mītnes zemēs. Nemaz nerunājot par radikālisma izpausmēm, ko arvien biežāk izraisa, politoloģijas terminiem runājot, “civilizāciju sadursme”. Te gan var iebilst, ka daudzas Rietumeiropas valstis pašas situācijā ir līdzvainīgas, jo savulaik izvēlējušās tādu politiku (daļai tā turklāt vēl ir vēsturiska atbildība par pagātnē īstenoto koloniālismu), kamēr, piemēram, Latvijai migrācijas politiku vairāk nekā pusgadsimtu uzspieda sveša vara. Tāpēc te ir pamatota pretestība pret to, ka tas atkal tiktu noteikts “no augšas”. Vienalga, vai to sauc par “kvotām” vai kā citādi.
Pretēja viedokļa paudēji toties steidz atgādināt citu vēstures faktu – to, ka arī daudzi latvieši pēc Otrā pasaules kara masveidā esot devušies bēgļu gaitās, glābjoties no padomju okupācijas varas. Turklāt daudzi to darījuši ļoti līdzīgi – zvejnieku laivās bēgot pāri jūrai uz Zviedriju. Vai mums tagad ir morālas tiesības atteikt nelaimē nonākušajiem?
Vispirms jānoskaidro, kas tiek saprasts ar vārdu “bēgļi”, un te būtiskākā atšķirība ir, vai persona ir bijusi spiesta (dēļ vajāšanas, karadarbības u. tml.) pamest savu valsti vai tā emigrējusi citu iemeslu dēļ. Lai gan ir jau parādījies tāds apzīmējums kā “ekonomiskie bēgļi”, vilkt vienlīdzības zīmi nav godīgi.
Esmu apmeklējis atsevišķas bēgļu nometnes dažādās valstīs. Piemēram, Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku tās bija diezgan briesmīgas barakas, kurās saspiestībā un trūkumā mitinājās daudzas ģimenes no Kalnu Karabahas. Tomēr no sarunas ar cilvēkiem kļuva skaidrs, ka viņus interesē tikai viens – kad varēs atgriezties savās mājās. Jebkura cita vieta viņiem būtu tikai pagaidu mītne. Domāju, ka līdzīgi var raksturot arī latviešu bēgļu noskaņojumu pēc Otrā pasaules kara – arī viņi sapņoja atgriezties neatkarīgā Latvijā, taču viņiem nebija tādu iespēju.
Ja runā par labākas dzīves meklētājiem, viņus gan var saprast, taču nav nekāda morāla pienākuma viņus pieņemt. Te gan jāpiebilst, ka Latvija lielākoties arī nav viņu galamērķis, varbūt tikai starpposms ceļā uz kādu bagātāku Eiropas valsti. Tie, kas ceļā “aizķērušies”, nereti pat ir diezgan īgni, ka spiesti dzīvot kādā patvēruma centrā Latvijā. Viņi sapņo, ka varēs doties tālāk uz kādu no izvēlētajām “sapņu zemēm”. Taču, ja cilvēki patiešām bēg no kara šausmām (piemēram, Ukrainā), tad palīdzību viņiem nevajag liegt.
Nav nekāda iemesla apšaubīt vai kautrēties par Latvijas valdības lēmumu, jo līdzīga nostāja ir arī citām valstīm, piemēram, Lielbritānijai. Pasaule mainās, un zīmīgi, ka īpaši stingra imigrācijas politika mūsdienās ir tādām valstīm kā ASV un Austrālija, kas vēsturiski veidojušās kā “imigrantu nācijas”. Patiesībā jau ES šobrīd tikai taustās, meklējot problēmas risinājumus, un, visticamāk, to vēl nāksies daudzas reizes pārskatīt.
